Leonīds Slaucītājs

gads">1899. gada 10. aprīlī Jaunalaicenes pagastā, miris 1971. gada 12. septembrī Sidnejā) bija latviešu ģeogrāfs, ģeofiziķis. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Argentīnā, kur turpināja zinātnisko darbību, tostarp bija polārpētnieks vairākās Antarktīdas ekspedīcijās. Nodarbojies arī ar mūziku un glezniecību.

Leonīds Slaucītājs Personīgā informācija Dzimis 1899. gada 10. aprīlī Majorskola, Jaunlaicenes pagasts, Krievija Miris 1971. gada 12. septembrī (72 gadi) Sidneja, Austrālija Pilsonība  Latvija  Argentīna Tautība latvietis Brāļi Sergejs Slaucītājs

Zinātniskā darbība Zinātne ģeogrāfija Alma mater Latvijas Universitāte Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1938)

Viņa jaunākais brālis Sergejs Slaucītājs bija astronoms.

Dzimis 1899. gadā Jaunlaicenes pagastā Majora skolas pārziņa Jāņa Slaucītāja un viņa sievas Emīlijas Paulīnes, dzimušas Bērzones, ģimenē. Mācījās Jaunlaicenes Majoru pamatskolā, Valkas reālskolā (beidzis 1916. gadā), Krievijas Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā (beidzis 1918. gadā). Bija mičmanis Klusā okeāna un Ziemeļu ledus okeāna flotē.

1919. gada beigās atgriezās dzimtenē un iestājās Latvijas kara flotē, Latvijas brīvības cīņu laikā seržanta dienesta pakāpē dienēja kaujas kuģu divizionā, bija Daugavgrīvas artilērijas adjutanta pienākumu izpildītājs. 1925. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti ar maģistra grādu matemātikā, 1934. gadā — Latvijas konservatoriju. 1927. gadā papildinājās Francijā un Itālijā, 1936. gadā pētīja magnētisko vētru lauku Vašingtonas Kārnegi institūtā ASV. Laikā no 1926. līdz 1944. gadam bija docētājs Latvijas Universitātē, no 1940. līdz 1944. gadam vadīja LU Ģeofizikas un meteoroloģijas institūtu. No 1937. līdz 1940. gadam bija Latvijas Ģeogrāfijas biedrības priekšsēdētājs. Nodarbojies arī ar mūziku un glezniecību (glezniecību studējis divus gadus). Bija Latvijas Universitātes simfoniskā orķestra diriģents, komponējis instrumentālus un vokālus skaņdarbus.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja Vingstas jūras observatorijā par zinātnisko līdzstrādnieku (1944—1946), no 1946. līdz 1948. gadam bija docētājs Baltijas universitātē. 1948. gadā pārcēlās uz dzīvi Argentīnā, kur līdz 1968. gadam vadīja Laplatas universitātes Ģeofizikas departamentu. Vadīja trīs Argentīnas Antarktikas zinātniskās ekspedīcijas. No 1950. līdz 1957. gadam viņš bija Argentīnas Antarktīdas ekspedīciju ģeomagnētisko darbu vadītājs. Viens no Ģeofizikālās magnētisma observatorijas Patagonijā un Ugunszemē dibinātājiem, kā arī viens no Argentīnas Ģeofizikas un ģeodēzijas asociācijas dibinātājiem. Laikā no 1962. līdz 1969. gadam Slaucītājs bija Sidnejas universitātes docētājs.

Leonīds Slaucītājs publicējis vairāk nekā 80 zinātnisku un vairāk nekā 180 populārzinātnisku rakstu.

Latvijas Universitātē nodarbojās ar Latvijas reljefa un ezeru pētīšanu, veica ģeomagnētiskus un mofometriskus mērījumus Latvijā un Baltijas jūrā. 1924. gadā aizstāvēja cand. math. grādu ar darbu "Baltijas jūŗas ledi un miglas un to radītie traucēkļi kuģniecībai austrumu piekrastē", 1931. gadā habilitējās ar darbu "Par ģeomagnētisko elementu sekulārvariāciju Baltijas jūŗas apgabalā". Ir divu mācību grāmatu autors, kā arī viens no monogrāfijas "Fridtjofs Nansens" (1934; izdevis kopā ar Alfrēdu Bīlmani) autoriem.

1938. gadā L. Slaucītāju apbalvoja ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, viņš divas reizes saņēma Krišjāņa Barona prēmiju (1935, 1937). 1971. gadā viņš saņēma Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balvu.

• LEONĪDS SLAUCĪTĀJS Virtuālā enciklopēdija LATVIJAS ĻAUDIS
• Zinātniekam un mākslas draugam Leonīdam Slaucītājam - 100