Āzija: Eirāzijas kontinenta austrumu daļa

Āzija aizņem 29,4% no Zemes sauszemes platības. Āzijā dzīvo vairāk nekā 60% pasaules iedzīvotāju.

Āzija

Platība	44 579 000 km2
Iedzīvotāji	4 164 252 000
Blīvums	87 /km2
Valstis	49
Atkarīgās teritorijas	Saraksts Akrotiri un Dekelija Britu Indijas Okeāna Teritorija Ziemsvētku Sala Kokosu (Kīlinga) Salas Honkonga Makao
Neatzītie reģioni	Saraksts Abhāzija Kalnu Karabaha Ziemeļkipra Dienvidosetija Ķīnas Republika
Laika zonas	UTC+2 līdz UTC+12
Interneta augšējā līmeņa domēns	.asia
Lielākās pilsētas	Tokija Seula Mumbaja Karāči Džakarta

Āzija plešas no Arktikas līdz ekvatoram. Liela daļa Āzijas - tuksneši un Tibetas kalniene ziemeļos no Himalaju kalniem - ir neauglīga. Vienlaikus Āzijā atrodas daudzi no auglīgākajiem līdzenumiem pasaulē Mekongas, Indas, Eifratas un citu upju ielejās. Vairākās no šīm upju ielejām veidojušās pirmās civilizācijas pasaulē.

Āzija ir pēc platības lielākais un kalnainākais sauszemes apgabals. Tā ir daļa no pasaules lielākā kontinenta – Eirāzijas. Iespējams, ka tieši tāpēc daudzu valstu ģeogrāfi Āziju un Eiropu uzskata par atsevišķiem kontinentiem.

Ziemeļu ledus okeāna piekraste

Āzijas Z krasti ir izroboti. Šeit atrodas četras seklas malas jūras – Barenca, Karas, Laptevu, Austrumsibīrijas un Čukču jūra. Tās atdalītas ar arhipelāgiem – Novaja Zemļa, Severnaja Zemļa, Jaunsibīrijas salas. Beringa jūras šaurums (šaurākajā vietā 85 km plats) šķir Āziju no Ziemeļamerikas kontinenta. Lielāko daļu okeāna visu gadu klāj vairāk nekā 2,5 m biezs ledus. Tikai vasaras beigās gar piekrasti atbrīvojas ceļš kuģošanai. Starp peldošajiem ledus laukiem vietām redzami lāsmeņi – no ledus brīva ūdens virsma, kas diametrā sasniedz pat 150 - 300 km.

Norvēģu pētnieka Fritjofa Nansena vadītā kuģa Fram ekspedīcija 19. gadsimta beigās apstiprināja pieņēmumu, ka Ziemeļu ledus okeāna baseinā ledus okeāna straumju un vēju ietekmē pārvietojas jeb dreifē. Labi izteikts ir paisums un bēgums (ūdenslīmeņa svārstības sasniedz 4 – 6 m). Ziemeļu ledus okeānā ieplūst daudz saldūdens, ko ienes lielās Sibīrijas upes - Oba, Jeņiseja, Ļena un citas. Tāpēc arī ūdens sāļums šī okeāna jūrās ir krietni vien mazāks nekā pārējās jūrās. Plašais kontinentālais sēklis (kontinenta turpinājums zem ūdens) jeb šelfs ir labvēlīga planktona attīstības vieta, kas savukārt pievilina zivis un citus dzīvniekus (roņus, valzirgus, vaļus, baltos lāčus, polārlapsas, putnus).

Klusā okeāna piekraste

Āzijas A un DA krasti ir ļoti izroboti. Gar kontinentu stiepjas salu loki - Kuriļu salas, Japānas salas, Filipīnu salas. Šeit atrodas arī viens no pasaulē lielākajiem arhipelāgiem - Lielās Zunda un Mazās Zunda salas (kopā tās sauc par Malajas arhipelāgu). Krastus apskalo malas jūras - Beringa, Ohotskas, Japāņu, Dzeltenā, Austrumķīnas, Dienvidķīnas jūra. Daudz ir pussalu. Lielākās no tām ir Indoķīnas, Malakas, Kamčatkas un Korejas pussalas.

Indijas okeāna piekraste

Āzijas D daļas krasta līniju veido 2 lielas pussalas - Arābijas un Indostānas pussalas, kuras apskalo Arābijas jūras un Bengālijas līča ūdeņi. Lielākā sala ir Šrilanka. No Āfrikas kontinenta Āziju šķir Suecas kanāls un viena no siltākajām un sāļākajām jūrām pasaulē - Sarkanā jūra. Pasaules saimniecībā liela nozīme ir Persijas līcim, no kura transportē apmēram ceturto daļu pasaules naftas produktu.

 

Nereti Āziju dēvē par kontinentu, tomēr Āzijas un Eiropas robeža iet pār lielām un daudzveidīgām sauszemes platībām, tāpēc šāds iedalījums no ģeogrāfijas un ģeoloģijas viedokļa nav pamatots. Āzijas lielais izmērs un lielā ģeogrāfiskā, kultūras, ģeoloģijas un bioloģiskā daudzveidība neļauj to uzskatīt arī par atsevišķu subkontinentu, tāpēc tās apzīmēšanai tiek lietots mazāk konkrētais termins - "pasaules daļa".

Uzskats par Āziju un Eiropu kā par diviem atsevišķiem kontinentiem veidojies antīkajā periodā, pārmantots viduslaikos un pastāv joprojām, jo īpaši Rietumeiropā un ASV.

Āzijas kontinentās daļas galējie punkti ir Babas rags rietumos, Čeļuskina rags ziemeļos, Dežņova rags austrumos un Piai rags dienvidos.

No 1271. līdz 1295. gadam tirdzniecības misijā uz Ķīnu devās Venēcijas tirgotājs Marko Polo. Portugālis Fernāns Magelāns savā ceļojumā apkārt pasaulei 1521. gadā sasniedza Filipīnu salas, kur kādā sadursmē ar vietējiem viņš tika nogalināts. 19. gadsimta sākumā šveicietis Johans Burkharts apceļoja Arābijas pussalu un apmeklēja Mekas svētvietu. Anglis Džordžs Everests 19. gadsimta vidū veica Himalaju kalnu topogrāfisko uzmērīšanu. 1865. gadā augstākajai pasaules virsotnei angļi piešķīra Everesta vārdu. Zviedrs Nils Nordenšelds 19. gadsimta beigās pirmais izbrauca pa Ziemeļaustrumu jūrasceļu. Ziemeļu Ledus okeāna dabas apstākļus pētīja arī norvēģi Ruals Amundsens un Fritjofs Nansens.

Krievijas ekspansija

Pēc Tvera kņaza rīkojuma tirgotājs Afanasijs Ņikitins no 1466. līdz 1472. gadam apceļoja Indiju, tikai 19. gadsimta sākumā atrada viņa ceļojumu pierakstus "Ceļojums pāri trim jūrām". 1581. gadā kazaku atamans Jermaks iekaroja Sibīrijas hanistii. 1648. gadā kazaks Fedots Popovs sasniedza Kamčatkas pussalu, bet Semjons Dežņovs Sibīrijas austrumu galējo zemesragu. Krievijas flotē dienējošais dāņu jūrnieks Vituss Berings 1728. gadā sasniedza Aļaskas krastus.

19. gadsimtā Apvienotā Karaliste un Krievijas Impērija pakļāva lielāko daļu no Centrālāzijas ("Lielā spēle"). Krievu ģeogrāfs Pjotrs Semjonovs pētīja Tjanšana kalnus. Nikolajs Prževaļskis veica četrus ceļojumus uz Mongolijas un Ķīnas rietumu daļām, taču nesasniedza Tibetas galvaspilsētu.