Neirons (grieķu: νεῦρον (neuron) — 'dzīsla, nervs'; dažreiz tiek saukts arī par neirocītu vai nervu šūnu) ir nervu sistēmas pamatvienība, kas sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem un vada nervu impulsus.
Tās ir elektriski kairināmas šūnas, kuras apstrādā un nodod tālāk informāciju. Mugurkaulniekiem neironi ir smadzeņu un muguras smadzeņu galvenā sastāvdaļa.
Neironi ir uzbudināmas nervu sistēmas šūnas. Atšķirībā no gliālajām šūnām neironi ir spējīgi ģenerēt darbības potenciālus (uzbudināties) un sūtīt uzbudinošus signālus. Neironi ir ļoti specializētas šūnas, kas visā sava mūža gaitā nedalās.
Nervu audi sastāv no nervu šūnām jeb neironiem un neiroglijas šūnām. Neiroblasts ir neirona prekursors. Neiroblastam diferencējoties, neironā veidojas neironam specifiskas daļas, kuras ļauj tam izpildīt atbilstošas funkcijas. Diferenciācijas beigās ir nobriedušais neirons.
Neironi veido galvas un muguras smadzeņu pelēko vielu un atrodas citos mazākos nervu šūnu sakopojumos — ganglijos. Katrs neirons ir šūna, no kuras atiet viens garš izaugums — mielinizēts aksons un vairāki mazi — dendrīti. Aksoni var veidoties no dendrītu proksimālās daļas. Šūnas ķermeni jeb centrālo daļu sauc par perikarionu. Neirona diametrs ir 4—135 µm.
Neirons sastāv no ķermeņa, dendrītiem un aksona.
Ķermenis jeb soma ir neirona centrālais veidojums, no kura atzarojas viens vai vairāki izaugumi un kas veic dendrītu un aksonu augšanu embrioģenēzē, kā arī aksonu reģenerēšanu. Lielāko neironu ķermeņa diametrs ir līdz 100 µm un vairāk, pašai mazākajai šūnai tas ir apmēram 5 µm.
Dendriskā zona ir receptoriska membrāna, kura sastāv augošiem no ķermeņa dendrītiem, ar kuriem veidojas citu neironu sinaptiskie kontakti vai kuri diferencējas struktūrā, kura transformē ārvides ietekmi elektriskā aktivitātē.
Dendrīts ir citoplazmatiskais izaugums.
Aksons ir citoplazmatiskais izaugums, kas nereti ir sazarots un pagarināts. Strukturāli un funkcionāli pielāgots nervu impulsu vadīšanai no dendriskās zonas. Mugurkaulniekiem tam var būt mielīna apvalks, kas veidots ar glijas šūnām.
Telodendriskā zona ir sazaroti un dažādi diferencēti aksonu gali, kuriem piemīt membrānas un citoplazmatiskā specializācija, kura ir saistīta ar sinaptisko signāla nosūtīšanas vai neirosekretorisko aktivitāti.
Sinapse ir funkcionāls neironu savienojums, ar kura palīdzību notiek elektrisko signālu nodošana starp šūnām. Ir divi sinapšu tipi:
Citoplazmatiskā membrāna ierobežo šūnas iekšējo vidi no ārvides. Tā sastāv no lipīdu un olbaltumvielu komponentiem, kuri atrodas šķidri kristāliskā stāvoklī: membrānas dubultslāni sastāda lipīdi, kuri veido matriksu, kur olbaltumvielu kompleksi ir pilnīgi vai daļēji iegremdēti. Plazmatiskā membrāna regulē vielmaiņu starp šūnu un ārējo vidi un kalpo par elektriskās aktivitātes strukturālu pamatu.
Kodols ierobežots no citoplazmas ar divām membrānām, viena no tām ir virzīta uz kodolu, otra — uz citoplazmu. Abas membrānas dažās vietās apvienojas, veidojot poras kodola apvalkā, kuras kalpo vielu transportam starp kodolu un citoplazmu. Kodols kontrolē neirona diferencēšanos gala formā, kura mēdz būt ļoti sarežģīta un nosaka starpšūnu saistīšanās raksturu. Neirona kodolā parasti atrodas kodoliņš.
Visus neironus ir pieņemts iedalīt vairākos tipos, pamatojoties uz atzarojumu (dendrītu, aksonu) skaitu un formām. Ir četri neironu anatomiski tipi:
Informācija par neironu formu, to lokalizāciju un izaugumu virzienu ir ļoti svarīga, jo ļauj izprast kūlīšu kvalitāti un skaitu, kas aiziet līdz tiem (dendrītu koka struktūra), un punktus, kur šie izaugumi tiek sūtīti.
Pēc atrašanās vietas (lokalizācijas) neironu iedala centrālajos un perifēriskos. Centrālie neironi ir tie neironi, kuru ķermeņi atrodas centrālās nervu sistēmas (CNS) robežās. Perifēriskie neironi pieder pie perifēriskās nervu sistēmas (PNS). Tie var atrasties spināli-medulārajos ganglijos, kraniāli-cerebrālajos nervu ganglijos, veģetatīvās nervu sistēmas ganglijos.
Neirons ir specializēta funkcionālā vienība. Neironi ir jutīgi pret kairinātāja ietekmi, ir spējīgi sniegt elektriskus impulsus no perifēriem receptoriem uz orgāniem-izpildītājiem. Pēc izpildāmām funkcijām neironus iedala trijās pamatgrupās:
Neironus var iedalīt pēc sinapse saturama mediatora:
Neirona funkcijas ir trofiska, ģeneratora, uzbudināmības pārvadīšana un bioloģiski aktīvo vielu sintēze un sekrēcija. Viens neirons spēj sintezēt tikai vienu mediatora veidu.
Vielu transports pa aksonu ir saistīts ar neirofilamentiem, aktīna diedziņiem, kā arī proteīniem kinezīnu vai dineīnu.Tā kā vielu sintēzes procesi norit galvenokārt ķermenī, nepieciešama speciāla transportsistēma, kas minētās vielas pārvietotu pa aksonu. Tā ir divvirzienu transportsistēma, jo aksonā izšķir anterogrādo un retrogrādo transportu.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Neirons |
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Neirons, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.