Jēzus Kristus

gadā p.m.ē., miris 30.—33. gadā), zināms arī kā Jēzus no Nācaretes, Jēzus Nācarietis, Pestītājs, Dieva Dēls, arī Cilvēka Dēls ir centrālā figūra kristietībā, un lielākā daļa kristiešu baznīcu viņu pielūdz kā Dieva dēlu un Dieva vārda un gribas iemiesojumu. Kristieši viņu uzskata arī par Mesiju, kuru pareģojusi Vecā Derība; jūdaismā tas tiek noliegts. Islāmā Jēzus tiek uzskatīts par pravieti. Dažās reliģijās viņš tiek godāts arī citādi, piemēram, hinduismā — par avatāru.

Jēzus Kristus Ἰησοῦς Personīgā informācija Dzimis 5.—2. gadā p.m.ē. Bētleme, Jūdeja, Romas impērija, mūsdienās Izraēla Miris 30.—33. gadā Jeruzaleme, Jūdeja, Romas impērija Tautība ebrejs Nodarbošanās kristietības līderis, sludinātājs, dziednieks Vecāki Marija un Jāzeps

Nozīmīgākie informācijas avoti par Jēzus dzīvi un viņa mācību ir četri kanoniskie evaņģēliji, īpaši sinoptiskie evaņģēliji, lai gan daži pētnieki uzskata, ka citi teksti (piemēram, Toma evaņģēlijs) arī ir tikpat nozīmīgi Jēzus dzīves izpētē kā kanoniskie evaņģēliji. Daudzi vēstures un Bībeles pētnieki tic, ka daļa seno tekstu par Jēzu ir izmantojami viņa dzīves rekonstruēšanai.

Grieķiski Jēzus Kristus vārds tiek pierakstīts kā Ἰησοῦς, kas ir ebreju personvārda ישוע "Ješua" grieķu forma, savukārt "kristus" (Χριστός) nozīmē "iesvaidītais" — epitets, kas norāda uz Jēzus dievišķo dabu.

Jēzus Kristus dzīve ir aprakstīta četros kanoniskajos evaņģēlijos, kas iekļauti Jaunajā Derībā, kas ir svētā grāmata visām kristiešu konfesijām. Evaņģēliju teksts ir nozīmīgākais informācijas avots par Jēzu Kristu, un dažādos kristietības atzaros tas ir pamats vairākām interpretācijām. Lai gan Jaunajā Derībā ir atrodami vēsturiski elementi, galvenokārt tā pauž kristiešu kopienas ticību periodā, kurā šie teksti ir sarakstīti, un redzējumu, kāds tas bija Jēzus Kristus dzīves laikā.

Piedzimšana un bērnība

 

Stāsti par Jēzus Kristus dzimšanu un zīdaiņa vecumu ir atrodami vienīgi Mateja (Mat. 1:18—2:23) un Lūkas evaņģēlijā (Lk. 1:5—2:52). Marka un Jāņa evaņģēlijā nekas nav rakstīts par šo Jēzus Kristus dzīves posmu. Mateja un Lūkas evaņģēlijā sniegtā informācija par Jēzus dzīves sākumu atšķiras:

• Saskaņā ar Mateja evaņģēliju Jēzus vecāki Marija un Jāzeps dzīvoja Bētlemē. Marija negaidīti kļuva par grūtnieci, bet viņas vīrs Jāzeps nolēma viņu pamest. Pēc šī lēmuma Jāzepam sapnī parādījās eņģelis, kas viņam paziņoja, ka Marija gaida bērnu no Svētā Gara, un pravietoja, ka viņa dēls būs Mesija (Mat. 1:19—1:21), kuru ebreji gaidīja pēc pravieša Jesajas vārdiem (Jesaja grāmata 7:14). To uzzināja Jūdejas ķēniņš Hērods Lielais un nosūtīja Austrumu gudros uz Jeruzalemi, lai tie apskata jaundzimušo jūdu valdnieku, jo Hērods bija nolēmis viņu nogalināt. Gudrie, vadoties pēc zvaigznes, nonāca Bētlemē un uzmeklēja bērnu. Savukārt Jāzepam atkārtoti sapnī parādījās eņģelis, brīdinot viņu par to, ka valdnieks Hērods vēlas nogalināt Jēzu (Mat. 2:13). Tāpēc ģimene aizbēga uz Ēģipti un uzturējās tur tik ilgi, līdz nomira Hērods. Pēc Hēroda nāves Jāzepam sapnī trešo reizi parādījās eņģelis un paziņoja, ka tie, kuri bija tīkojuši Jēzus nāvi, ir miruši un viņiem ir jāatgriežas (Mat. 2:19—2:23). Jāzeps paklausīja eņģelim un devās atpakaļ uz dzimto pusi, taču neatgriezās Bētlemē, bet gan apmetās Nācaretē, Galilejā.
• Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jāzeps un Marija dzīvoja Galilejas pilsētā Nācaretē. Stāsts par Jēzu Kristu šajā evaņģēlijā ir saistīts ar Jāni Kristītāju, respektīvi, Lūkas evaņģēlijā ir norādīts, ka Jēzus māte Marija un Jāņa Kristītāja māte Elizabete bija radinieces. Šajā evaņģēlijā Marijai par Jēzus piedzimšanu sapnī paziņoja eņģelis Gabriēls (Lk. 1:26—1:38). Romas imperators Oktaviāns bija licis veikt tautas skaitīšanu, kur katram iedzīvotājam bija jāreģistrē sava dzimšanas vieta, tādēļ Jāzeps ar Mariju devās uz Bētlemi. Tieši šajā laikā piedzima Jēzus Kristus.

Saskaņā ar Mateja evaņģēlijā uzskaitīto ģenealoģiju Jēzus saknes ir atrodamas līdz Ābramam, bet Lūkas evaņģēlijā šīs saknes stiepjas līdz pat Ādamam, pirmajam cilvēkam, kurš pieminēts Pirmajā Mozus grāmatā (Mat. 1:2—16; Lk. 3:23—38). Abos radurakstos Jēzus ir senebreju valdnieka Dāvida pēctecis. Lielākā atšķirība ir tā, ka Mateja evaņģēlijā Jēzus ir ķēniņa Zālamana pēcnācējs. Jēzum ir bijuši arī brāļi un māsas, kuru vārdi nav zināmi, bet ir tikai ziņas, ka tādi esot bijuši.

Kristīšana un kārdinājums

 

Jēzu Kristu Jordānas upē kristīja pravietis Jānis Kristītājs (pēc Lūkas evaņģēlija viņš bija Jēzus brālēns). Kristību laikā Svētais Gars kā balodis nolaidās pie Jēzus, un Dievs nosauca Jēzu Kristu par savu dēlu.

Saskaņā ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem pēc kristībām Svētais Gars Jēzu Kristu aizveda uz tuksnesi, kur viņš gavēja četrdesmit dienas. Pēc tam velns mēģināja Jēzu Kristu ievest kārdinājumā. Vienīgi Jāņa evaņģēlijā nav minēts šāds fakts. Visbeidzot, kad Jēzus bija pārvarējis kārdinājumu, viņš devās uz Galileju un apmetās Kapernaumā, kur sāka sludināt Dieva vārdu.

Sabiedriskā dzīve

Kopā ar saviem sekotājiem Jēzus apmeklēja gan Galilejas, gan Jūdejas reģionu, kur sludināja evaņģēliju un veica dažādus brīnumus. Jēzus teiktie vārdi un veiktie darbi kanoniskajos evaņģēlijos atšķiras. Evaņģēlijos nav teikts, cik ilgi Jēzus sludināja Dieva vārdu, lai gan Jāņa evaņģēlijā ir minēts, ka Jēzus trīs reizes Jeruzalemē svinēja ebreju Lieldienas (Pashu). No tā var secināt, ka trīs gadus Jēzus Kristus staigāja no vienas vietas uz citu un sludināja Dievu. Citos evaņģēlijos ir minēti tikai vieni Pashas svētki, kuru laikā Jēzus tika piesists krustā.

Atšķirībā no vairuma citām vēsturiskām personām nav atrasti arheoloģiski pierādījumi, kas ļautu pārliecināties, ka Jēzus no Nācaretes patiešām būtu eksistējis. Galvenais izskaidrojums, kāpēc nav atrastas arheoloģiskas liecības, ir tas, ka Jēzus savas dzīves laikā nesasniedza neko īpaši ievērojamu, kā, piemēram, tā laika politiskie līderi, bet gan bija vienkāršs ceļojošs sludinātājs. Tomēr, balstoties vienīgi uz arheoloģisko liecību trūkumu, nevar apgalvot, ka Jēzus Kristus nav bijis. Liturģiskajos avotos, kuros ir rakstīts par Jēzu, daudzas aprakstītās vietas, personas un notikumi ir arheoloģiski apstiprināti. Atšķirībā no jautājuma par Dieva eksistenci ļoti maz cilvēku ir apšaubījuši Jēzus Kristus eksistenci.

 

No otras puses, Jēzus, tāpat kā daudzi citi antīkās pasaules reliģiskie līderi un filozofi, neveica pierakstus, vismaz kanoniskajos avotos par to nekas nav teikts. Visus vēsturiskos avotus par Jēzu Kristu ir sarakstījuši citi autori. Senākais dokuments, kurš nepārprotami attiecas uz Jēzu, ir papiruss P52. Tas satur fragmentu no Jāņa evaņģēlija, un tiek lēsts, ka tas ir rakstīts ap 125. gadu jeb aptuveni gadsimtu pēc Jēzus nāves.

Lai gan liecības par Jēzus dzīvi sarakstītas daudz vēlāk par viņa nāvi, filoloģiskajos pētījumos ir izdevies atjaunot notikumu hronoloģiju ar lielu ticamības pakāpi. Tā rezultātā ir secināts, ka pirmie teksti par Jēzu (Pāvila vēstules) tika uzrakstīti aptuveni divdesmit gadus pēc Jēzus nāves, savukārt gandrīz visa informācija par viņa dzīvi ir rodama Jēzus mācekļu pierakstītajos kanoniskajos evaņģēlijos, kuri sarakstīti laika posmā no mūsu ēras 65. līdz 80. gadam,^{[nepieciešama atsauce]} un ir iekļauti kristiešu Bībeles Jaunajā Derībā. Vēl par Jēzus dzīvi Zemes virsū vēsta tā sauktie "apokrifi" (grieķu: ἀπόκρῠφος — "slēpts"), kas ir aptuveni 50 teksti, kurus it kā sarakstījuši citi Jēzus mācekļi un laikabiedri, taču tie nav iekļauti Jaunajā Derībā. Piemēram, neatzītais "Jēkaba pirmevaņģēlijs" (ko it kā sarakstījis Jēzus brālis par viņa bērnības gadiem), "(pseido)Mateja evaņģēlijs jeb stāsts par svētās Marijas izcelsmi un Pestītāja bērnību", kā arī citi vienā laikā ar atzītajiem evaņģēlijiem sarakstītie apokrifi:

• "Evaņģēlijs par Marijas dzimšanu"
• "Galdnieka Jāzepa grāmata"
• apustuļa Toma "Bērnības evaņģēlijs" (gnostiķu svētie raksti)
• arābu "Bērnības evaņģēlijs"
• "Nikodēma evaņģēlijs"
• "Apellesa evaņģēlijs"
• "Didahē" (12 apustuļu mācība)
• "Ebreju evaņģēlijs"
• "Pētera evaņģēlijs"
• "Jūdas evaņģēlijs"
• "Filipa evaņģēlijs"
• vēl ir apokrifiskie apustuļu darbi, apustuļu vēstules, apokalipses.

Ir tikai divi vēsturiski rakstu avoti, kuri ir tuvu Jēzus dzīves laikam un kuros pieminēts Jēzus Kristus. Tie ir mūsu ēras 90. gados Jozefa Flāvija sarakstitā hronika "Jūdu senatne", un Kornēlija Tacita ap 115. g. sarakstītais darbs "Annales". Flāvijs tikai piemin, ka "tajā laikā dzīvoja kāds gudrs vīrs, vārdā Jēzus", savukārt Tacits min, ka Nerons Romas ugunsgrēkos vainojis "tos, kurus dēvē par kristiešiem".

Saskaņā ar Nīkajas koncila doktrīnu Jēzus ir daļa no Dieva (Trīsvienība, kuru veido trīs aspekti: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars) — Dievs Dēls, kurš nācis zemes virsū kā īsts cilvēks (piedzimis jaunavai no Svētā Gara), lai mācītu un pēc tam mirtu mokās, sists krustā, izpērkot pasaules un cilvēku grēkus. Savukārt monofizīti atzīst tikai un vienīgi Jēzus zemes dzīves dievišķo dabu, noliedzot cilvēcisko faktoru (zemes ķermeņa fizioloģisko dabu).

Kristietībā uzskata, ka Jēzus Kristus ir Vecajā Derībā pieminētais Mesija, turpretī Jēzus islāmā ir tikai viens no nozīmīgākajiem praviešiem, taču netiek uzskatīts par Dieva dēlu. Jūdaisti Jēzu neuzskata ne par Mesiju, ne Dieva dēlu.

Ebreji tradicionāli Jēzu ir uzskatījuši par vislielāko no viltus mesijām. Lai arī jūdaismā Jēzum nav nekādas nozīmes, daudz svarīgāka un traģiskāka ir bijusi kristiešu attieksme pret ebrejiem gadsimtu laikā. Jūdaisms nekad nav akceptējis nevienu no it kā piepildītajiem pareģojumiem, kas īstenojušies Jēzus dzīvē un darbībā. Jūdaismā arī par elkdievību tiek uzskatīta jebkāda cilvēka pielūgsme, jo eksistē tikai viens Dievs.

Pamatraksts: Jēzus Kristus ikonogrāfija

Jēzus Kristus mākslā tradicionāli tiek attēlots kā cietējs: viņš bieži ir redzams piesists krustā un ar ērkšķu vainagu galvā. Biežs motīvs ir arī pietà — Jaunava Marija ar mirušo Jēzu klēpī. Viduslaikos Jēzus tika attēlots kā cēls bruņinieks vai godībā (Majestas Domini), savukārt krustā sišanas motīvs attīstījies renesanses posmā.

Saule simbolizē Jēzu Kristu kā taisnīguma un patiesības nesēju.

Lai gan Jēzus dzimis reģionā, kuru pamatā apdzīvoja brūnādaini cilvēki ar semītisku sejas tipu, tālaika kristietībā valdošā antisemītisma dēļ uz eiropiešiem orientētās un misionāru kolonijās izplatītās svētbildēs un gleznās viņš bieži tika parādīts kā gaišādains un zilacains eiropietis, savukārt svētbildēs, kas bija orientētas uz citu rasu cilvēkiem, viņa ādas krāsa un sejas vaibsti bieži tika pielāgoti tiem.

Jēzus literatūrā

Kopš 19. gadsimta beigām daudzi rakstnieki ir uzrakstījuši darbus, kuros ir devuši savu interpretāciju par Jēzus dzīvi. Starp izcilākajiem darbiem, kur ir apskatīts šis jautājums, ir šādi:

• Fjodors Dostojevskis: "Brāļi Karamazovi" (1880)
• Mihails Bulgakovs: "Meistars un Margarita" (rakstīts 1928—1940; publicēts 1967)
• Roberts Greivss: "Karalis Jēzus" (1947)
• Nikoss Kazandzakis: "Grieķu ciešanas" (1948)
• Fultons Ourslers: The Greatest Story Ever Told (1949)
• Entonijs Bērdžess: "Cilvēks no Nācaretes" (1979)
• Žuze Saramagu: O Evangelho Segundo Jesus Cristo (1991)
• Normens Meilers: The Gospel According to the Son (1997)

Jēzus kinofilmās

Jēzus dzīve saskaņā ar Jaunās Derības stāstiem un parasti no kristiešu viedokļa bieži ir bijusi par pamatu kinofilmu sižetiem. Patiesībā Jēzus Kristus ir viens no visvairāk apspēlētākajiem kinotēliem. Starp slavenākajām filmām par Jēzu Kristu ir Mārtina Skorsēzes filma "Pēdējais Kristus kārdinājums" (The Last Temptation of Christ, 1988) un Mela Gibsona filma "Kristus ciešanas" (2004).

• Jēzus islāmā