Aborts

Sabiedrībā ir dažādi uzskati par to, kad un vai vispār pieļaujama grūtniecības mākslīga pārtraukšana. Viedokļu daudzveidības diapazons ietver gan pilnīgu mākslīgo abortu neatzīšanu, gan aborta pieļaušanu jebkurā grūtniecības stadijā.

Spontānais aborts

 

Spontānais aborts ir grūtniecības dabīga izbeigšanās, kuru var izraisīt ģenētiski embrija vai augļa defekti, kuri parasti vairs neatkārtojas. Citi iemesli var būt mātes veselības stāvoklis un dzīvesstils vai kādi ārēji faktori. Reizēm spontānais aborts notiek nenoskaidrotu iemeslu dēļ. Bieži vien spontānais aborts notiek grūtniecības sākumā, pirms konstatēta grūtniecība. Parasti pēc spontānā aborta nerodas problēmas nākamajās grūtniecībās.

Mākslīgais aborts

Mākslīgais aborts tiek izdarīts ķirurģiski vai ķīmiski. Latvijā legāli mākslīgo abortu pēc sievietes lūguma drīkst izdarīt līdz 12. nedēļai, ja vien tas neapdraud grūtnieces dzīvību, bet smagu medicīnisku komplikāciju gadījumā, ja apdraudēta mātes vai bērna dzīvība un veselība, līdz 24. nedēļai. Taču arī šajos gadījumos ārsts pēc saviem ieskatiem atbilstoši Ārstniecības likuma 40. pantam ir tiesīgs atteikties nosūtīt sievieti uz abortu vai atteikties to veikt, tomēr viņam šādā gadījumā jānosūta sievieti pie cita speciālista. Par neatļautu abortu iestājas kriminālatbildība.

Daudzās pasaules valstīs mākslīgo abortu ir atļauts veikt līdz 28. grūtniecības nedēļai, pēc kuras auglis tiek uzskatīts par autonomi dzīvotspējīgu.

1960. gados Latvijā tika izgudrots un konstruēts vakuumekskohleators - tiem laikiem progresīvs un humāns aparāts grūtniecības pārtraukšanai, kuru pēc tam ieviesa PSRS slimnīcās.

Parastie bērna dzemdēšanas nevēlēšanās motīvi ir:

• trūcīgums;
• vīra, radinieku vai sabiedrības spiediens;
• grūtniecības neplānotums;
• savas vai bērna veselības problēmas;
• ģimenes izjukšana;
• izglītošanās un karjeras prasības;
• mazgadīgums;
• bērna ieņemšana izvarošanas vai incesta rezultātā.

Reizēm problēmas rodas arī īpatnēju likumu dēļ. Tā, vairumā ASV štatu vēl 2012. gadā izvarotājs saglabāja tiesības tikties ar savu šādā ceļā ieņemto bērnu un audzināt to neatkarīgi no upura vēlmes. Vēlāk šādas tiesības tika atceltas vai ierobežotas.

 

Mākslīgais aborts ir ētiski ļoti diskutabls jautājums. Aborta pretinieki uzskata, ka arī nedzimis bērns ir atsevišķs dzīvs cilvēks un attiecīgi aborts ir cilvēka slepkavība. Tā atbalstītāji pastāv uz grūtnieces tiesībām izvēlēties, citādi sievietes, apstākļu spiestas, izdarītu nelegālus abortus, kas var būt bīstami dzīvībai un veselībai. Bieži vien abortu atbalstītāji norāda, ka piedzimstot negribēts vai slims bērns ciestu lielākas morālas un fiziskas mokas nekā aborta izdarīšanas brīdī.

Embrija vai augļa attīstības stadijā esoša bērna tiesības

Diskusijās par embrija morālo statusu ir būtiski, kurā brīdī cilvēks kļūst par juridisku subjektu un uz viņu sāk attiekties tiesības uz dzīvību. Daļa no tiem, kuri attaisno abortu, apgalvo, ka cilvēkam šādas tiesības var piemist tikai tad, kad viņš ir kļuvis par sevi apzinošu subjektu un ir spējīgs veidot apzinātas nākotnes ieceres. Tie, kuri iestājas par abortu ierobežošanu vai aizliegšanu, aizrāda, ka šāds pieņēmums novestu pie tā, ka attaisnojama būtu arī tikko dzimuša zīdaiņa nogalināšana, jo arī viņam nav izveidojusies runas spēja un viņš neapzinās sevi kā laikā eksistējošu subjektu, tomēr mūsu jūtas pretojas zīdaiņu nogalināšanai. Aizstāvji atbild, ka attieksme pret zīdaini kā pilntiesīgu juridisku subjektu ir tikai mūsdienu sociālas vienošanās rezultāts, bez tam šim argumentam ir vairāk retoriska iedaba, jo tas nav nepieciešams, legalizējot abortus.

Diskusijā par bērna tiesībām dzīvot strīdīgs ir gan laiks, kad par dzīvu būtni var sākt uzskatīt embriju vai augli, gan vispārīgais dzīvas būtnes rašanās princips. Jēdziens "embrijs" cilvēkam parasti attiecas uz laiku līdz 9. nedēļai, ar kuru tas turpmāk tiek saukts par augli. Savukārt patstāvīgas dzīvas būtnes eksistences sākumu mēdz definēt gan kā zigotas rašanās brīdi, gan pirmo orgānu, smadzeņu, jutekļu vai pat patstāvīgas asinsrites un elpošanas sākšanos.

Sievietes tiesības kontrolēt savu ķermeni

Svarīgs jautājums diskusijās par abortu morālo statusu ir sievietes tiesību jautājums attiecībā pret embrija un/vai augļa tiesībām. Starp abu pušu mērenajiem pārstāvjiem — gan tiem, kuri vēlas stingri ierobežot abortus, gan tiem, kuri vēlas tos legalizēt vai saglabāt tos legālus, pastāv vienprātība tajā, ka aborti ir jāatļauj, ja:

• sievietes dzīvības ir briesmās;
• grūtniecība ir seksuālas vardarbības sekas;
• gaidāmais bērns būs bezcerīgi slims.

Strīdi starp mēreno uzskatu paudējiem parasti rodas situācijās, kad neviens no šiem apstākļiem nav spēkā, bet sieviete vienalga grib veikt abortu. Liberālā pozīcija iestājas par sievietes tiesībām jebkurā gadījumā izvēlēties abortu, arī tad, ja tam nav ārēju iemeslu, savukārt konservatīvā pozīcija apgalvo, ka to darīt nedrīkst, atsaucoties uz diskutablo augļa kā tiesību subjekta statusu. No radikālajiem uzskatiem feminisms centienus abortus pakļaut striktiem ierobežojumiem uzskata par veidu, kādā patriarhālās varas struktūras padara sievietes ķermeni par manipulāciju objektu, atņemot vai būtiski ierobežojot pašas sievietes varu pār to, kamēr vairums kristietības konfesiju uzskata, ka viņu svētajos rakstos noteiktais abortu aizliegums ir dievišķā griba un ka embrija nonāvēšana iznīcina Dieva doto dvēseli, kas ir nepieņemams noziegums pret Dievu.

Konservatīvā pozīcija uzskata, ka embrijs vai auglis nav mātes ķermeņa daļa, bet gan autonoma būtne, kas mērķtiecīgi un pakāpeniski gatavojas piedzimšanai, tāpēc tā tiesības ir piedzimt. Sievietes tiesības kontrolēt savu ķermeni un izdarīt savu izvēli šajā variantā būtu nepieļaut apaugļošanos (daļas radikāļu uzskatā — arī dzimumsakaru). Šī pozīcija balsta embrija kā autonomas būtnes statusu uz tā DNS, kas atšķiras no mātes, kaut arī tas ir fizioloģiski integrēts viņas organismā un tiek regulēts kā daļa no viņas vielmaiņas. Bērns tiek nošķirts no mātes ķermeņa tikai pēc dzimšanas.

Reliģiskie aizliegumi

 

Kristietības pozīcija balstīta uz bausli "tev nebūs nokaut". Kristiešu vairākums uzskata, ka cilvēks rodas nevis pakāpeniski dzīves gaitā, bet olšūnas apaugļošanas brīdī, kad izveidojas jaunā dzīvība un tai tiek dota dvēsele. Tas tiek pamatots ar novērojumu, ka turpmākā augļa attīstība ir pakāpeniska, bez straujiem lēcieniem un pārmaiņām kādā konkrētā dienā vai nedēļā. Tādēļ tiek uzskatīts, ka mātes ķermenī augošais embrijs jau no paša sākuma ir cilvēks. Cilvēka nogalināšana, ja šis cilvēks neapdraud citu cilvēku dzīvību, tiek uzskatīta par nepieļaujamu. Ja cilvēku drīkstētu nogalināt tad, ja viņš kādam var kļūt par apgrūtinājumu vai vājuma brīdī pats vēlētos beigt dzīvi, tad cilvēka dzīvības vērtība un cieņa tiktu iedragāta. Turklāt termina "cilvēks" definīcijas sašaurināšana varētu novest pie lielākās daļas Homo sapiens sugas pārstāvju izslēgšanas no šīs kategorijas. Radikālie kristietības novirzieni, kā Krievu pareizticīgā baznīca vai Romas katoļu baznīca, aizliedz abortu arī izvarošanas gadījumā. Tomēr liela daļa viņu ticīgo neatbalsta tik stingru pieeju. Tā, Polijā katoļu baznīcas iespaidā pieņemto pilnīgo abortu aizliegumu atbalstīja ne vairāk kā ceturtdaļa poļu.

Ortodoksālajā jūdaismā parasta ir stingra nostāja pret abortiem, uzskatot, ka tie traucē Dieva plānu īstenošanu. Izņēmumi pieļaujami sievietes dzīvības vai veselības apdraudējuma, vai izvarošanas gadījumā. Tomēr jūdaisms šo noteikumu uzstāda ebrejiem no pirmās dienas, bet neebrejiem tikai no 40. dienas, kad, pēc ticējuma, embrijs kļūst gatavs saņemt dvēseli un kļūst par cilvēku. Tā kā ortodoksālajā jūdaismā pastāv dažādi uzskati, tad dažādu rabīnu stingrības līmenis šajos jautājumos ievērojami atšķiras. Konservatīvajā un reformiskajā jūdaismā, kuri izplatīti g.k. ārpus Izraēlas, ir nosliece vairāk atbalstīt sievietes tiesības izlemt pašai, jo jūdaismā embrijs tiek uzskatīts par sievietes organisma daļu, kas mazāk vērtīga par pašu sievieti.

Islāmā aborts vienmēr tiek pieļauts tikai, ja bez tā tiek apdraudēta sievietes dzīvība, dažādām “skolām” ir atšķirīgi viedokļi par citu cēloņu pieļaušanu kā “mazāko ļaunumu” un atļauto laika periodu. Korānā ir tieša norāde tikai par to, ka aborts nav pieļaujams nabadzības dēļ, taču, piemēram, Irānas lielajatolla Sāneji 2000. gadā izdeva fetvu, kurā atļāva abortu nabadzības vai pārapdzīvotības dēļ.

Stīvens Levits un Džons Donahjū 1990. gados veica pētījumu, kurā secināja, ka pastāv korelācija starp abortu legalizāciju un noziedzības līmeņa samazināšanos. Saskaņā ar to, 18 gadus un vēlāk pēc laika, kad ASV tika legalizēti aborti, tika fiksēta ievērojama noziedzības līmeņa samazināšanās, tai skaitā slepkavību skaita krišanās par 40%, turklāt lielāks abortu skaits štatā deva arī lielāku situācijas uzlabojumu tajā. Abortu pretinieki norāda uz minētā pētījuma trūkumiem, norādot uz dažu noziegumu veidu pieaugumu, īpaši 330 % vardarbības pieaugumu pret bērniem, uz apšaubāmu metodoloģiju, kā arī uz to, ka noziedzības krišanās varētu būt saistīta ar tālaika veiksmēm cīņā ar narkotikām. Pēc 15 gadus ilgiem strīdiem autori 2019. gadā publicēja jaunu pētījumu, kurā secināja, ka 1997.—2014. gadā noziedzība abortu atļaušanas rezultātā kritusies par 20%. Tai pašā laikā analoģisks pētījums Rietumeiropā arī deva līdzīgus rezultātus par noziedzības samazināšanos abortu atļaušanas rezultātā.

Abortu antikriminālās ietekmes aspektu nosoda daži abortu pretinieki, apgalvojot, ka šādi secinājumi var novest pie sava veida eigēnikas, jo abortus parasti izvēlas sociāli zemākie slāņi un līdz ar to sabiedrība tiek atbrīvota no noteikta tipa indivīdiem, ko var traktēt kā genocīdu. Abortu aizstāvji atbild, ka eigēnikai līdzīgā tendence šeit tiek diskreditēta, izmantojot ad Hitlerum argumentu, kas cenšas to sasaistīt ar Hitlera un nacistiskās Vācijas politiku. Viņi uzsver, ka ir būtiska atšķirība starp organizētu masu iznīcināšanu, kas balstās uz ideoloģiskām fikcijām, un iespēju sabiedrībai kvalitatīvi attīstīties bez ārēja spēka ietekmes, kas šajā gadījumā ir abortu legalizācijas sekas. Viņi arī atzīmē, ka nevēlamas grūtniecības vispār raksturīgas tieši zemākajiem slāņiem un abortu aizliegums tādējādi rada disproporciju ar šo slāņu mākslīgu paplašināšanu, turklāt naudas un cietuma sodi nekādi neveicina šo slāņu stāvokļa uzlabošanos.

PVO, Masačūsetsas Universitātes un Gutmahera institūta pētījums konstatēja, ka tajās valstīs, kur tika ieviesti abortu aizliegumi, problēmas atrisinājuma vietā pieauga gan nevēlamu grūtniecību skaits, gan to nevēlamo grūtniecību procents, kas beidzās ar abortu. Nikaragvā, kur aborti bija stingri aizliegti, 2000.—2010. gadā 13% visu valstī dzimušo bērnu mātes bija vecumā no 10 līdz 14 gadiem.

 

Ievērojumu lomu abortu skaita samazinājumā spēlē medicīniskā izglītošana un pretapaugļošanās līdzekļu pieejamība. Tā, Krievijā pēc PSRS sabrukuma, kas noveda pie seksuālās informācijas un pretapaugļošanās līdzekļu masu pieejamības, abortu skaits 25 gadu laikā kritās pieckārtīgi.

Abortu pretinieki diskusijās norāda arī uz datu viltošanas un, viņuprāt, tendenciozas atlases gadījumiem no abortu aizstāvju puses. Tāpat tiek ziņots par to, ka abortu veicēji nav ziņojuši policijai par gadījumiem, kad grūtniecība nepilngadīgajiem iestājusies no sakariem ar pieaugušajiem, kā arī par citiem iespējamiem kriminālnoziegumiem, t. sk. kanibālisma gadījumu abortu klīnikā. Tieši tāpat abortu aizstāvji norāda, ka reliģiskās audzināšanas iestādes neziņo par izvarošanas gadījumiem tajās, lai nedotu upuriem likumīgu iemeslu izdarīt legālu abortu, un piespiež tos izdarīt nelegāli. Citos gadījumos sievietes spiestas melot par nenotikušu izvarošanu, lai gūtu tiesības izdarīt abortu.

Dažbrīd konflikti "par" un "pret" pieņem kriminālu raksturu, kad tiek izteikti draudi pretējo uzskatu aizstāvjiem un pat notiek slepkavības. 2009. gada maija pēdējās dienās ASV tika nogalināts viens no zināmākajiem abortu aizstāvjiem, ārsts Džordžs Tillers, ko abortu pretinieku "Pro Life" lielākās grupas gan nosodīja, publiski paziņojot par kustības mierīgo raksturu.

Pēctraumu stresa sindroms (PTSS), kas šajos gadījumos bieži tiek saukts par pēcaborta sindromu (PAS) vai pēcaborta stresu, ir psihisku simptomu komplekss, kas var parādīties kā aborta sekas, vai kā sekas sabiedrības agresīvai attieksmei pret abortu izdarījušo sievieti. Tomēr PAS nav iekļauts medicīnisko diagnožu sarakstā kā atsevišķa saslimšana, un parasti tāds pēc aborta nerodas. Paša šāda sindroma eksistenci neatzīst vadošās psihiatru organizācijas, uzskatot, ka tas nav izdalāms no parastā pēctraumu stresa sindroma, jo visi to simptomi ir kopīgi, un daudzas sievietes, tieši pretēji, aborta rezultātā gūst atvieglojumu. PAS īpaša izdalīšana bieži tiek saistīta ar politisko konjunktūru, nevis medicīnu. Problēmas ar PAS biežāk rodas reliģiskām sievietēm, kuru rīcība nonākusi konfliktā ar viņu reliģijas prasībām.

Sindroma izpausmes konkrētajā situācijā ir atkarīgas no vairākiem apstākļiem: aborta veida (mākslīgais, spontānais), vēlmes kļūt par māti, no tā, vai aborts izdarīts ārēja spiediena ietekmē utt. Dažas izteiktākās PAS pazīmes ir šādas:

• depresija;
• straujas garastāvokļa izmaiņas, tostarp dusmas, skumjas un apātija;
• raudāšana;
• miega traucējumi, murgi;
• atmiņas uzplaiksnījumi par abortu;
• pašvērtējuma pazemināšanās;
• vainas vai nožēlas sajūta;
• alkohola un narkotiskā atkarība;
• bailes no turpmākas grūtniecības;
• pašnāvības tieksmes.

Daži autori arī norāda, ka PAS var radīt attiecību problēmās un seksuālās uzvedības izmaiņas, piemēram:

• partnera pamešana;
• paaugstināta vai otrādi, pazemināta interese par seksu.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Aborts.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• MK noteikumi par grūtniecības pārtraukšanas kārtību
• Asociācijas "Papardes zieds" buklets "Aborts" (pdf)
• Ķirurģiskā aborta tehnoloģijas apraksts