Vjetnamas karš, kas pazīstams arī kā Otrais Indoķīnas karš, bija Aukstā kara perioda karš, kas notika Vjetnamā, Laosā un Kambodžā no 1955.
gada 1. novembra līdz Saigonas krišanai 1975. gada 30. aprīlī, lai novērstu Vjetnamas atkalapvienošanos zem komunistu varas. Tajā piedalījās Vjetnamas Republika (Dienvidvjetnama) ar ASV un citu valstu atbalstu, pret Vjetnamas vietējo partizānu atbrīvošanās fronti (Vjetkongs) un Vjetnamas Demokrātiskās Republikas armiju (Ziemeļvjetnama), kuru atbalstīja galvenokārt Ķīna un Padomju Savienība. Tiek lēsts, ka karā bojā gāja starp vienu miljonu un 5,7 miljoniem cilvēku. ASV zaudēja 58 159 karavīrus un vairāk nekā 1700 cilvēku pazuda.
Vjetnamas karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
| |||||||
Dalībnieki | |||||||
Dienvidvjetnama ASV Atbalsta: | Ziemeļvjetnama Vjetkongs Atbalsta: | ||||||
Komandieri | |||||||
Ngo Diņ Djems Nguyễn Văn Thiệu Nguyễn Cao Kỳ Cao Văn Viên Ngô Quang Trưởng Džons Kenedijs Lindons Džonsons Ričards Niksons Džeralds Fords Roberts Maknamara Henrijs Kisindžers Viljams Vestmorlends Krītons Ābrams Maksvels Teilors Frederiks Veiands Pols Harkinss Melvins Roberts Lērds Klarks Klifords Paks Čonhi Roberts Menzijs Harolds Holts Džons Makevens Džons Gortons Viljams Makmahons Ferdinands Markoss | Ho Ši Mins Lē Djuans Vo Ngujens Zaps Pols Pots Soufanouvungs Mao Dzeduns Ņikita Hruščovs Leonīds Brežņevs Kims Irsens | ||||||
Spēki | |||||||
≈1 830 000 (1968) Dienvidvjetnama: 850 000 (1968) | ≈461 000 Ziemeļvjetnama: 287 465 (1968. gada janvāris) |
Konflikts sākās ar mēģinājumu apvienot divas "Vjetnamas" vienā valstī, kurā valdītu PSRS un Ķīnas kontrolēta komunistu valdība. Pasākumi, lai novērstu atkalapvienošanos, kopā ar neapmierinātību pret Dienvidvjetnamas korumpēto un neefektīvo valdību, ko atbalstīja ASV, izraisīja Nacionālās atbrīvošanās frontes "Vjetkongs" izveidošanu, kuru uzreiz atbalstīja toreizējā Padomju Savienība un Mao Dzeduna vadītā Ķīna. Karš tika sadalīts četros posmos:
1945. gadā Ho Ši Mina vadītie Vjetnamas komunisti pasludināja neatkarīgu Vjetnamas Demokrātisko Republiku (VjDR). Francija centās atgūt kontroli pār Vjetnamu un visu Indoķīnu. Pēc komunistu nākšanas pie varas Ķīnā VjDR sāka saņemt lielu palīdzību no Ķīnas un sāka gūt virsroku, lai gan frančus arvien vairāk ar ieročiem un kara materiālu piegādēm atbalstīja amerikāņi.
1954. gadā Ženēvā pasaules lielvalstis vienojās par Indoķīnas jautājuma noregulējumu. Vjetnama, Laosa un Kambodža atbrīvojās no Francijas koloniālās varas un ieguva pilnīgu neatkarību. Vienošanās paredzēja pagaidām sadalīt Vjetnamu pa 17. paralēli, jo Ho Ši Mina spēki kontrolēja Vjetnamas ziemeļu, bet amerikāņu un franču atbalstītā Bao Dai valdība — dienvidu daļu. Bija paredzēts, ka 1956. gadā notiks vispārējas vēlēšanas abās Vjetnamas daļās un valsts apvienosies.
Amerikāņi baidījās, ka Vjetnamas nokļūšana komunistu rokās var radīt "domino efektu" Dienvidaustrumu Āzijā, respektīvi, veicināt komunistisku režīmu nākšanu pie varas citās reģiona valstīs. ASV konfliktu traktēja vienkāršoti — tikai kā cīņu pret komunisma ekspansiju. Pietiekami netika ņemts vērā, ka šajā konfliktā liela loma bija arī etniskajām un reliģiskajām atšķirībām, nacionālās atbrīvošanās cīņai un neapmierinātībai ar Dienvidvjetnamas korumpēto valdību.
1956. gadā Dienvidvjetnama atteicās no Ženēvas līgumā paredzētajām vēlēšanām. Komunisti sāka gatavoties partizānu karam. 1959. gadā izveidoja t.s. "Ho Ši Mina takas" — maskētu ceļu un taku tīklu, kurš no Ziemeļvjetnamas veda pa džungļiem caur Kambodžu un pa kuru karavīri un ieroči tika nogādāti Dienvidvjetnamā. Partizānu armija sastāvēja kā no regulārām karaspēka daļām, kuras saņēma papildinājumu no ziemeļiem, tā arī no neregulārām vienībām laukos un pagrīdniekiem pilsētās, tai bija laba sakaru un apgādes sistēma. 1960. gadā komunisti izveidoja Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronti (Vjetkongu) — partizānu kara politisko pārstāvniecību.
Amerikāņi 1961. gadā ievērojami palielināja militāro padomnieku skaitu un ieroču piegādes. Tas deva zināmus militāros panākumus. Tomēr Vjetkongu sakaut neizdevās. 1965. gadā amerikāņi kara ministra Roberta Maknamaras vadībā sāka tieši iejaukties karā. Sākās masveidīga ASV karavīru mobilizēšana, tika īstenots arī Projekts 100 000, kura ietvaros Roberts Maknamara uz karadarbības zonām nosūtīja karavīrus, kuriem bija dažādas nopietnas fiziskas vai garīgas saslimšanas un traucējumi, un kuri pēc militāri garīgajiem vai medicīniskajiem standartiem nebija derīgi karam. Pirmā vērienīgā sadursme starp ASV armiju un Vjetnamas tautas armiju bija Jadrangas kauja. 1966. gadā Vjetnamā bija jau 380 tūkstoši amerikāņu karavīru (karā piedalījās arī Dienvidkoreja, Austrālija un Jaunzēlande, taču to ieguldījums bija neliels), notika Ziemeļvjetnamas pilsētu masveida bombardēšana operācijas Rolling Thunder ietvaros. Tomēr cerības uz ātru uzvaru, uz to, ka uzlidojumi piespiedīs Ho Ši Minu sēsties pie sarunu galda, neattaisnojās.
Vjetnamas karā nebija frontes līnijas un lielu kauju. Vjetkongs no tām izvairījās, jo militārā ekipējuma ziņā tas nespēja sacensties ar amerikāņiem. Tas bija partizānu karš. Lauku rajonos Vjetkongam bija pārsvars, taču tas nespēja ieņemt pilsētas. Tomēr vjetnamieši bija gatavi karot mūžīgi.[nepieciešama atsauce] Ho Ši Mins bija radījis totalitāru režīmu, kurā nebija politiskas opozīcijas, bet iedzīvotājus varēja piespiest paciest jebkādus materiālus un fiziskus zaudējumus.
PSRS sniedza Ziemeļvjetnamai lielu materiālu atbalstu, kā arī nosūtīja uz turieni savus militāros speciālistus.
Lai gan amerikāņu zaudējumi pieauga, tomēr militārajā ziņā panākumi bija niecīgi. 1968. gadā kļuva skaidrs, ka karam gals nav redzams. Aizvien vairāk amerikāņu sāka uzskatīt, ka karaspēks ir jāizved. Sākās plašas kara pretinieku demonstrācijas. Arī politiķu aprindās noskaņojums kļuva aizvien pesimistiskāks.
1972. gadā sākās sarunas par konflikta noregulējumu. Tās bija smagas. Kā ziemeļvjetnamieši, tā arī Dienvidvjetnamas valdība izvirzīja dažādus papildu noteikumus.
1973. gadā Parīzē parakstīja miera līgumu. Saskaņā ar tā noteikumiem ASV izveda savu karaspēku, Ziemeļvjetnama atbrīvoja amerikāņu karagūstekņus. Dienvidvjetnamas Nacionālās atbrīvošanas fronte paturēja tās kontrolē esošo teritoriju, apmēram 3/4 teritorijas palika Dienvidvjetnamas valdības kontrolē.
Kā jau varēja sagaidīt, nekāds mierīgs konflikta risinājums starp komunistisko un nekomunistisko Vjetnamu nebija iespējams. Lai gan Dienvidvjetnamas armija bija labi bruņota un kaujasspējīga, bez amerikāņu aviācijas atbalsta tā nespēja gūt lielus panākumus. Kara apstākļos Dienvidvjetnamā nebija varējusi izveidoties darboties spējīga ekonomika un administrācija, tādēļ valdībai nebija pietiekama atbalsta sabiedrībā. 1975. gadā sākās komunistu uzbrukums. Negaidīti ātri viņi ieņēma galvaspilsētu Saigonu un visu Dienvidvjetnamu. Līdz ar to komunisti pārņēma varu visā Vjetnamas teritorijā. Šīs uzvaras blakusefekts bija komunistisku režīmu nākšana pie varas Laosā un Kambodžā.
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Vjetnamas karš, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.