Uzmanības Deficīta Un Hiperaktivitātes Sindroms

UDHS parasti izraisa samazināta atalgojuma neiromediatora dofamīna un darbības mobilizācijas neiromediatora noradrenalīna aktivitāte smadzenēs. Cilvēkiem ar UDHS novērojama arī aizkavēta attīstība smadzeņu reģionos, kas atbild par emociju un uzvedības kontroli. Atkarībā no izmantotā psihiatrisko diagnožu klasifikatora, simptomiem kā vēlākais jābūt novērojamiem 6 vai 12 gadu vecumā un jāilgst vismaz 6 mēnešus, un jārada pierādāmus funkcionētspējas traucējumus vismaz divās dažādās vidēs (skolā, darbā vai mājās). Pretēji plaši izplatītajiem pieņēmumiem, ka UDHS skar tikai hiperaktīvus zēnus, UDHS ir sastopams abu dzimumu un visu vecumu cilvēkiem.

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms
Citi nosaukumi	Uzmanības deficīta sindroms, hiperkinētiskie traucējumi, uzmanības un aktivitātes traucējumi, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, UDHS, ADHD
Cilvēkiem ar UDHS ir grūtāk koncentrēties un pabeigt darbus, piemēram, skolā vai darbā.
Specialitāte	Psihiatrija, neiroloģija
Simptomi	Neuzmanība, pārlieku liela fiziska un mentāla aktivitāte, impulsīva uzvedība, grūtības kontrolēt emocijas, grūtības ar nestimulējošu darbu uzsākšanu, veikšanu un pabeigšanu.
Komplikācijas	Grūtības mācībās, darbā, sociālās attiecībās. Paaugstināts nelaimes gadījumu, atkarību, noziedzības, bezdarba un priekšlaicīgas nāves risks.
Parasti sākās	Pirms 6 vai 12 gadu vecuma
Ilgums	Aptuveni pusē gadījumu bērnībā vai pusaudžu gados atklāts UDHS saglabājas visu dzīvi.
Cēloņi	Iedzimta mazjutība uz dofamīnu un vides faktori, retos gadījumos galvas trauma
Riska faktori	Radinieki ar UDHS vai UDHS simptomiem, alkohola vai nikotīna lietošana grūtniecības laikā
Diagnostikas metode	Pamatojoties uz simptomiem, kad citi iespējamie cēloņi tiek izslēgti.
Diferenciāldiagnoze	Cilvēks ar augstu aktivitāti, mācīšanās traucējumi, augļa alkohola sindroms, bipolārie traucējumi.
Ārstēšana	Psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, medikamenti
Medikamenti	Stimulanti, metilfenidāts, amfetamīns, atomoksetīns, guanfacīns, klonidīns, antidepresanti
Prognoze	Bērniem simptomi ar laiku mēdz mazināties, taču pusē gadījumu paliek visu dzīvi. Pieaugušo UDHS ir hroniski, visu dzīvi esoši nervu sistēmas attīstības traucējumi.
Biežums	84,7 miljoni cilvēku visā pasaulē (2019)

Aptuveni divās trešdaļās gadījumu UDHS ir ģenētiska izcelsme un tam ir ļoti liela pārmantojamība — ja vienam vecākam ir UDHS, pusē gadījumu UDHS pazīmes būs arī bērnam. UDHS ir iespējami 3 dažādi tipi atkarībā no novērojamiem simptomiem — neuzmanīgais tips, hiperaktīvais tips un kombinētais tips. UDHS nav saistības ar intelektu — tas sastopams arī cilvēkiem ar augstu intelektu. Indivīdiem ar augstu intelektu UDHS tiek atklāts reti, jo skolas vecumā var nebūt izteikti mācību traucējumi, kā arī augsts intelekts ļauj paslēpt un kompensēt traucējumu radītas negatīvās sekas. Pierādījumi liecina, ka arī cilvēkiem ar augstu intelektu UDHS saistāms ar ievērojamām grūtībām akadēmiskajā dzīvē.

Bērnu vecumā UDHS parasti izpaužas kā izteikta fiziska hiperaktivitāte. Bērnam augot, fiziskā hiperaktivitāte pakāpeniski kļūst par mentālu hiperaktivitāti un jau pubertātes vecumā tipiski tā vairs nav uzskatāmi novērojama. Bērnībā atklāts UDHS paliek klīniski diagnosticējams pieaugušo vecumā aptuveni pusē gadījumu, taču 80% bērnu traucējoši UDHS simptomi nekad nebeidzas un paliek visu dzīvi. Pieaugušajiem UDHS hiperaktivitāte mēdz būt iekšēja un izpaužas kā iekšējs nemiers un impulsīva uzvedība. Pieaugušo vecumā neārstēts UDHS bieži izraisa zemu pašvērtējumu, sociālu izolētību, grūtības darbā, vielu un spēļu atkarības, impulsīvu, bīstamu uzvedību un paaugstinātu nelaimes gadījumu risku. Visos vecumos mēdz būt arī sociālās uzvedības traucējumi, kā arī komorbīdi psihiski traucējumi kā bailes un depresija.

Papildus tipiskajiem klasifikatoros izmantotajiem simptomiem, cilvēkiem ar UDHS ir novērojama emocionāla disregulācija, vāja laika izjūta, vāja darba atmiņa, hiperfiksācijas, hiperfokuss, grūtības sākt un pabeigt darbus un izpildfunkcijas deficīts. Indivīdi ar UDHS ļoti bieži pārvērtē savu funkcionētspēju un savus traucējumus mēdz uzskatīt par brīvas izvēles radītiem, tāpēc diagnosticējot ir ļoti svarīgi aptaujāt ģimenes locekļus, skolotājus un kolēģus. Pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas grūtības iemigt mentālas hiperaktivitātes dēļ, kas izpaužas kā skrejošas domas gulētiešanas laikā.

Atkarībā no pielietotajiem psihiatrisko diagnožu klasifikatoriem, UDHS skar 1-2% (SSK-10) vai 10% bērnu (DSM-IV). Pieaugušajos pēc SSK-10 kritērijiem UDHS diagnosticējams ļoti retos, atsevišķos gadījumos, taču pēc DSM-IV vai SSK-11 kritērijiem 4-5%. UDHS aptuveni 3 reizes biežāk tiek atklāts vīriešiem nekā sievietēm, kas saistāms ar traucējošāku uzvedību, sabiedrībā pieņemamas uzvedības stereotipiem un iespējams biežāku izplatību starp vīriešiem. Latvijā pašlaik tiek lietots SSK-10 diagnožu klasifikators, kurš tiek uzskatīts par novecojušu attiecībā uz UDHS, jo tas atklāj UDHS tikai tādos gadījumos, kad traucējumu forma ir īpaši smaga un balstās uz novecojušiem priekšstatiem par UDHS cēloņiem, izplatību un izpausmēm. Nākotnē Latvijā tiks pieņemts SSK-11 medicīnisko diagnožu klasifikators, kas UDHS konstatē pēc kritērijiem, kas līdzinās Amerikā izmantotajiem DSM-IV kritērijiem.

Pierādījumi liecina, ka pretēji sabiedrībā izplatītiem mītiem, UDHS nav saistības ar audzināšanas metodēm, disciplinēšanas trūkumu, pārmērīgu televizora skatīšanos, pārmērīgu cukura patēriņu, taču atsevišķos gadījumos tas var pastiprināt UDHS radītās grūtības.

Lielākajā daļā gadījumu UDHS ir hronisks un iedzimts sindroms, kas nav izārstējams, taču ir iespējams kontrolēt simptomu radītās negatīvās sekas ar psihoterapiju, dzīvesveida izmaiņām un medikamentiem. Zinātniski visefektīvākā ārstēšanas metode UDHS radīto traucējumu mazināšanai ir medikamentozā terapija ar stimulantiem — metilfenidātu un amfetamīniem. Stimulanti iedarbības laikā izlīdzina neiromediatoru līdzsvaru, smadzenēs paaugstinot dofamīna un noradrenalīna līmeni, samazinot vai pat atceļot UDHS simptomus uz vairākām stundām. Ilgstoša stimulantu terapija bērniem ar UDHS, paliekoši samazina novērotās smadzeņu attīstības anomālijas un līdz ar to sākot terapiju agrākā vecumā ir augstāka iespēja, ka pieaugot UDHS simptomi mazināsies. Stimulanti nav piemēroti UDHS ārstēšanai cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, kā arī ar nesenu alkohola un narkotiku atkarības vēsturi. Cilvēkiem ar UDHS, kas tiek ārstēti ar stimulantiem, neskatoties uz to kardiovaskulārajiem riskiem, ir novērots ilgāks dzīves ilgums, mazāks nelaimes gadījumu risks, mazāk psihisko saslimšanu, augstāka dzīves kvalitāte, ievērojami labākas braukšanas prasmes, kā arī par trešdaļu mazāks alkohola vai narkotiku atkarības risks.

Pierādīta arī nestimulantu medikamentu efektivitāte UDHS simptomu ārstēšanā — atomoksetīns mazina UDHS simptomus ar ilgstošāku iedarbību nekā stimulanti, taču tas ir mazāk efektīvs un saistāms ar biežākiem nevēlamiem blakusefektiem, tādēļ tas lielākajā daļā valstu ir otrās kārtas medikaments gadījumiem, kad stimulanti nav devuši vēlamo terapeitisko efektu vai kāds cits cēlonis neļauj ārstēt pacientu ar stimulantiem. UDHS simptomus var mazināt arī bupropions, guanfacīns un klonidīns. Austrumeiropas valstīs UDHS ārstēšanā tiek izmantoti arī nootropie un neiroleptiskie līdzekļi, un uztura bagātinātāji, lai gan nav zinātnisku pierādījumu par to efektivitāti.

Pasaulē UDHS tiek uzskatīts par visvairāk pētīto psihiatrijas diagnozi, taču Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, sabiedrībā, medicīnā un pat psihiatrijā zināšanas par UDHS ir ļoti zemas. Padomju Savienībā šāda psihiatriskā diagnoze netika atzīta. Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā UDHS tiek atklāts un ārstēts retos, atsevišķos gadījumos. Stimulanti Latvijā parasti tiek uzskatīti par pēdējo terapiju, kas izmantojama UDHS ārstēšanai, gadījumos, kad citas iejaukšanās nav devušas rezultātus. Latvijā pieaugušajiem nav oficiāli apstiprinātas medikamentozas terapijas un stimulanti tiek izrakstīti tikai retos, atsevišķos gadījumos.

Pazīmes

Neuzmanība, hiperaktivitāte (pieaugušajos izpaužas kā iekšējs nemiers), traucējoša uzvedība un impulsivitāte ir izplatīta ar UDHS. Bieži ir grūtības mācībās, darbā un problēmas ar sociālu attiecību uzturēšanu. Pēc simptomiem var būt grūtības noteikt, kur ir robeža starp normālu neuzmanību, hiperaktivitāti un impulsivitāti, un kur šīs pazīmes ir pietiekami nopietnas, lai būtu nepieciešama psihiatriska palīdzība, kas šo diagnozi padara par pretrunīgu.

Pretēji nosaukumam, cilvēkiem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, traucējumu patiesais raksturs nav vāja uzmanība; sindroms ir nosaukts pēc tā kā traucējumi izskatās vērotājam no malas. Tipisks UDHS pēc būtības ir izpildfunkcijas trūkums, kas apgrūtina apzinātu, pārdomātu darbību veikšanu. Indivīdiem ar UDHS pat vienkāršu izpildfunkcijas darbību uzmanīga veikšana prasa neproporcionāli augstu prāta piepūli. Kvantitatīvās elektroencefalogrammas (qEEG) pētījumos veiktas smadzeņu darbības analīzes rāda, ka cilvēkiem ar UDHS ir atšķirīgs apziņas stāvoklis no tā, kāds tas ir cilvēkiem bez UDHS — novērojamas smadzeņu darbības anomālijas, piemēram, cilvēkiem ar UDHS atšķirībā no neirotipiskiem indivīdiem, koncentrēšanās laikā nesamazinās aktivitāte pasīvajā smadzeņu tīklā (angl. Default mode network), kas ir smadzeņu reģions, kas nodarbojas ar paša darbību analīzi un izpēti tad, kad netiek veikta cita aktivitāte. Kā arī, cilvēkiem ar UDHS, apzināti mēģinot koncentrēties, aktivitāte aktīvajā smadzeņu tīklā (angl. Dorsal attention network), kas iesaistīts uzmanīgas, koncentrētas darbības un domu procesa uzturēšanā, tieši samazinās, nevis palielinās, kā tas ir cilvēkiem bez UDHS. Cilvēkam ar UDHS, stimulantu medikamentu iedarbības laikā, smadzeņu darbība līdzinās neirotipiska cilvēka smadzeņu darbībai. Cilvēkiem ar UDHS raksturīga izkaisīta, nejauša un haotiska domāšana, un uzmanību no uzdevuma veikšanas var nekontrolēti novērst jebkāda veida stimuls: gan iekšējs, gan ārējs.

Ar UDHS ir novērojama normāla vai pat netipiski laba uzmanība aktivitātēs, kas indivīdam patīk vai liekas interesantas. Daudziem cilvēkiem ar UDHS novērojams apziņas kontrolē neesošs hiperfokuss, kas ir nekontrolēts, netipiski stipras uzmanības stāvoklis, kas var ilgt vairākas stundas, parasti līdz uzdevums tiek pilnībā pabeigts. Hiperfokuss var ilgt desmitiem stundas un tā laikā var tikt izlaistas ēdienreizes, apspiests miegs un dabisko vajadzību nokārtošana, kā arī indivīds uzdevuma veikšanas laikā var aizmirst par jebkā cita eksistenci, kas tieši nesaistās ar uzdevuma veikšanu. Hiperfokuss atsevišķos gadījumos ļauj indivīdiem sasniegt ārkārtīgi augstu produktivitāti uzdevumos, kas patīk vai ir neatliekami, kas var kompensēt UDHS radītus funkcionētspējas traucējumus un nereti apgrūtina UDHS klātbūtnes noteikšanu. Hiperfokuss nav apzināti kontrolējams, to izraisa vai nu īpaša interese vai patika pret kādu uzdevumu, vai uzdevuma neatliekamība. Līdzīgi kā ar autistiskā spektra traucējumiem, bērniem un pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas hiperfiksācijas. UDHS hiperfiksācijas izpaužas kā ļoti dziļas un īslaicīgas intereses, piemēram, ja kāda iemesla dēļ ieinteresē noteikta tēma, cilvēks jūt regulāru, uzmācīgu un impulsīvu vēlmi par to lasīt.

Cilvēki ar UDHS mēdz laiku uztvert citādāk nekā neirotipiski indivīdi. Cilvēki ar UDHS parasti nejūt laiku kā secīgu notikumu ķēdi, bet kā haotisku, savstarpēji savienotu notikumu kopumu. Tas rada neprecīzu laika izjūtu — daudzi cilvēki ar UDHS pastāvīgi pārvērtē to, cik daudz laiku prasa neinteresantas, vienkāršas darbības un nepamatoti zemu novērtē, cik daudz laiku prasīs interesantas un sarežģītas darbības. Ilgtermiņa atmiņa parasti nav negatīvi ietekmēta, taču gandrīz visiem cilvēkiem ar UDHS vērojami īstermiņa atmiņas deficīti: cilvēkam ar UDHS parasti ir grūti atcerēties, piemēram, ko viņš darījis no rīta, ēdis pusdienās vai pat kādas lietas paņēmis uzdevuma veikšanai, kā arī ir grūtības uzdevuma veikšanai vajadzīgo informāciju paturēt galvā, piemēram, skaitot lietas bieži sajūk to skaits vai atkārtoti jālasa instrukcijas, jo pie jebkuras novēršanās tās tiek aizmirstas.

Uzskatāma UDHS hiperaktivitāte pusaudžiem un pieaugušajiem parasti tiek apspiesta. Tomēr daudziem arī pieaugušo vecumā saglabājas nepārtraukta vai bieža vēlme būt kustībā, kas izpaužas kā nemitīga spēlēšanās ar roku un kāju pirkstiem, dīdīšanās, bīdīšanās vai šūpošanās krēslā, kāju šūpošana un krustošana, grozīšanās, spēlēšanās, objektu aiztikšana vai spārdīšana; bieži ir grūtības vai pat neiespējami nosēdēt krēslā ik pēc pāris minūtēm nemainot pozu. Var būt arī vēlme piecelties kājās situācijā, kur tas nav sociāli pieņemts, piemēram, sapulces laikā. Hiperaktivitāte var būt arī iekšēja, kas izpaužas kā nevēlama sapņošana vai nemitīga domāšana. Pierādījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS kustības uzlabo koncentrēšanās spēju, atmiņu, uzmanību un motivāciju un, iespējams, ir neapzināts mehānisms ar kuru tiek paaugstināts pārlieku zemais dopamīna un noradrenalīna līmenis smadzenēs. Skolotāji, aizliedzot bērniem ar UDHS mācīšanās laikā spēlēties ar objektiem un liekot sēdēt mierīgi, iespējams, samazina skolēna koncentrēšanās spēju. UDHS ir galvenais zināmais riska faktors nagu graušanā bērniem un pusaudžiem: līdz pat 75% bērnu un pusaudžu ar ilgstošu nagu graušanu ir diagnostificējams UDHS.

Lai gan emocionāla disregulācija netiek uzskaitīta pie UDHS simptomiem, gandrīz visiem indivīdiem ar UDHS impulsivitāte, hiperaktivitāte un neuzmanība skar arī emocionālo sfēru. Cilvēkiem ar UDHS bieži raksturīga viegla aizkaitināmība un nespēja nomierināties pašiem. Emocionālās disregulācijas klātbūtne ar UDHS ir tipiska arī bez komorbīdām psihiatriskām diagnozēm, tā ievērojami atšķiras no personības vai garastāvokļa traucējumiem, piemēram, robežstāvokļa personības traucējumiem vai bipolārajiem traucējumiem ar to, ka cilvēku ar UDHS emocijas ir racionālas un normālas, taču ir traucēta spēja aizturēt to izrādīšanu, nerīkoties to ietekmē un spēja tās nomierināt. Atšķirībā no bipolārajiem traucējumiem, UDHS afekta stāvokļus izraisa īsti, pamatoti stimuli un nav novērojams cikliskums to izpausmē. Ar UDHS bieži novērojama īpaši augsta jutība uz īstu vai uztvertu sociālu atraidījumu.

Bērniem ar UDHS nereti ir problēmas ar dusmu kontroli, viņi bieži ir klasēs atstumtie un cieš no mobinga, kā arī paši biežāk veic šādas darbības pret citiem. Visos vecumos aptuveni pusei cilvēku ar UDHS ir novērota sociāla nepieņemtība vienaudžu vidū, kas nereti rada komorbīdu depresiju, sociālu nemieru un mazvērtības sajūtas.

Simptomi

Visi diagnostifikācijā izmantotie UDHS simptomi ir apvienojami trijos galvenajos UDHS simptomos — neuzmanībā, hiperaktivitātē un impulsivitātē.

Bērniem izplatīti šādi UDHS simptomi:

• vāja uzmanība, viegli novēršas;
• biežas neuzmanības kļūdas;
• aizmāršība un bieži pazaudē lietas;
• grūtības palikt pie uzdevumiem, kas ir grūti un prasa daudz laiku;
• grūtības klausīties un sekot instrukcijām;
• bieži maina aktivitāti vai uzdevumu;
• grūtības ar uzdevumu organizēšanu;
• nevar nosēdēt mierā, īpaši klusā un mierīgā vidē;
• nepārtraukta spēlēšanās ar pirkstiem, roku un kāju kustināšana;
• pārlieku daudz fiziskas aktivitātes;
• pārlieku daudz runā;
• nevar sagaidīt savu kārtu rindās un spēlēs;
• rīkojas bez apdomāšanās;
• pārtrauc un iejaucas citu sarunās;
• vāja briesmu sajūta, kas rada pārgalvību.

Pieaugušajiem izplatīti šādi UDHS simptomi:

• nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas darbā;
• nemierīgas rokas vai kājas, vai grozīšanās krēslā;
• grūti saglabāt uzmanību situācijās, kurās ilgi jāsēž;
• neieklausās, kad viņš/a tieši tiek uzrunāts/a;
• izjūt diskomfortu, sekojot instrukcijām, un nespēj pabeigt darbu;
• ir grūti veikt uzdevumus klusumā;
• problēmas rada pasākumu, uzdevumu organizēšana;
• sajūt nepieciešamību būt kustībā;
• nepatīk, nevēlas veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli;
• pārmērīgi daudz runā;
• bieži vien atbild, pirms jautājums uzdots līdz galam, nevar sagaidīt savu kārtu;
• paralēli dara citas lietas, kas nav nepieciešamas konkrētam uzdevumam;
• aizmirst ikdienas darbības, uzdevumus, pienākumus.

Dzimumu atšķirības

Skolas vecumā, atkarībā no valsts, zēniem UDHS tiek atklāts 2 līdz 15 reizes biežāk nekā meitenēm, tādēļ parasti tiek uzskatīts, ka UDHS ir vairākkārt izplatītāks zēniem nekā meitenēm. Nav zināms, vai UDHS tiešām izplatītāks ir vīriešiem, jo neirobioloģiskajos mehānismos, kas izraisa UDHS simptomus, nav novērotas ievērojamas dzimumu atšķirības. Iespējams, ka vīriešiem UDHS tiek atklāts biežāk, jo vīriešiem raksturīga lielāka agresivitāte, kas var izpausties izpaužas kā antisociāla un traucējoša uzvedība, kā arī sociālās normas pieļauj UDHS simptomu izpausmi vīriešos, taču nepieļauj to sievietēs, kas liek sievietēm apspiest ārēju hiperaktivitāti.

Meitenēm skolas vecumā UDHS tiek atklāts reti, jo simptomi visbiežāk ir iekšēji un parasti nav saistāmi ar traucējošu uzvedību. Sievietēm UDHS parasti tiek atklāts tikai jau esot pieaugušā vecumā un ārstējot kādu komorbīdu psihiatrisku diagnozi, piemēram, depresiju vai nemieru. Sievietēm ar UDHS ir novērojami izplatītāki citi psihiski traucējumi, nekā vīriešiem, īpaši depresija, trauksme un ēšanas traucējumi. Sievietes ar UDHS bieži netiek pieņemtas vienaudžu vidū un mēdz būt sociāli izolētas biežāk nekā vīrieši. Sievietēm ar neārstētu UDHS ir ļoti augsts pašnāvības risks — aptuveni 24% sieviešu ar UDHS ir kādreiz dzīvē mēģinājušas izdarīt pašnāvību, salīdzinot ar 3% sievietēm bez UDHS. Sievietēm ar UDHS ir 6 reizes augstāka iespējamība kādreiz dzīvē piedzīvot neplānotu grūtniecību — aptuveni 40% sieviešu ar UDHS piedzīvo neplānotu grūtniecību vismaz vienu reizi dzīvē.

Vīriešiem komorbīdas psihiatriskās diagnozes ir retāk nekā sievietēm, taču ievērojami biežāk (5—8 X) nekā cilvēkiem bez UDHS. Vīriešiem ar UDHS bieži ir komorbīdas atkarības, depresija un trauksme. Vīriešiem ar UDHS biežāk novērojama impulsīva, antisociāla un bīstama uzvedība, narkotiku, nikotīna, alkohola un azartspēļu atkarības. Pētījumi liecina, ka Zviedrījā 32% vīriešu ar atklātu UDHS kādreiz dzīvē ir bijuši krimināli sodīti.

Intelekts

Pētījumi rāda, ka cilvēkiem ar UDHS parasti ir zemāki rezultāti IQ testos. Šī fakta nozīme ir pretrunīga, jo, iespējams, zemākus IQ rezultātus rada UDHS simptomi, nevis zemāks intelekts. UDHS simptomi kā novēršanās un slikta darba atmiņa, iespējams, samazina IQ testa rezultātus, taču neliecina par zemākām intelekta spējām. Pētījumos par UDHS, iespējams, ka indivīdi ar augstāku IQ tiek iekļauti neproporcionāli bieži, jo daudzi pētījumi neiekļauj indivīdus ar zemāku IQ, neskatoties uz to, ka cilvēkiem ar UDHS vidējais IQ tipiski ir par 9 punktiem zemāks. Indivīdiem ar augstu intelektu ir lielāks neveiktas UDHS diagnozes risks, iespējams, jo indivīdiem ar augstu intelektu ir attīstītas kompensējošas darbības, kas mazina UDHS traucējumu izpausmes.

Pētījumi pieaugušajos rāda, ka zemāks intelekts indivīdiem ar UDHS nav saistāms ar cēloņsakarību un to labāk izskaidro saistītas veselības problēmas, tādēļ tiek uzskatīts, ka neskatoties uz IQ rezultātu samazinājumu, UDHS neietekmē intelekta spējas. Stimulantu iedarbības laikā cilvēkiem ar UDHS novērojami augstāki rezultāti IQ testos; bērniem ar UDHS novērots kumulatīvs IQ paaugstinājums lietojot stimulantus, kas, iespējams, izskaidrojams ar smadzeņu darbības normalizāciju ilgtermiņā. Indivīdiem ar UDHS stimulantu iedarbības laikā vērojamas labākas sekmes testos, kontroldarbos un eksāmenos, labāks rokraksts un kārtīgāka darba vieta.

Pašmedicēšanās un kompensējošas darbības

Cilvēkiem ar augsti funkcionējošu UDHS ir raksturīgas kompensējošas darbības, kas ļauj ar dažādām metodēm kompensēt UDHS radītos funkcionētspējas traucējumus. Cilvēki ar UDHS mēdz netipiski daudz izmantot pulksteņus, doties uz svarīgām sanāksmēm ievērojami ātrāk, daudz un detalizēti plānot ikdienas aktivitātes, daudz pierakstīt, atzīmēt kalendāros datumus pat ikdienišķām lietām, tēlot interesi neinteresantās sarunās, utt. Bieži ar UDHS raksturīgs, ka nemitīgi izveido detalizētus plānus, bet impulsivitātes dēļ nespēj tos izpildīt. Cilvēkiem ar augstu intelektu vērojams, ka viņi paši atrod veidus kā kompensēt savus uzmanības deficīta radītos trūkumus un līdz ar to var funkcionēt sabiedrībā ar neatklātu UDHS. Psihoterapija lielā mērā balstās uz šādu kompensējošu darbību iemācīšanu indivīdam, lai uzlabotu viņa funkcionētspēju sabiedrībā.

UDHS bieži ir komorbīds ar vielu atkarībām, kas var būt, vismaz sākotnēji, pašmedicēšanās izraisīta. Pierādījumi liecina, ka nikotīns darbojas līdzīgi UDHS ārstēšanā izmantotajiem stimulatoru medikamentiem, īslaicīgi samazinot impulsivitāti, neuzmanību un hiperaktivitāti, kas, iespējams, izskaidro īpaši izplatītu nikotīna atkarību starp cilvēkiem ar UDHS. Turcijā novērots, ka 72,5% vīriešu un 27,5% sieviešu ar UDHS ir atkarība no nikotīna. Cilvēkiem ar UDHS bieži novērojama īpaši smaga nikotīna atkarība, kura nereaģē uz tipiskām atkarības ārstēšanas metodēm. Cilvēkiem ar UDHS arī novērota regulāra un lielu dozu kofeīna lietošana, kas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka kofeīns, būdams stimulants, mazina UDHS simptomus.

Ar UDHS novērojama arī alkohola, marihuānas un citu psihotropo vielu lietošana ievērojami biežāk nekā cilvēkiem bez UDHS. Tas izskaidrojams ar impulsivitāti, tieksmi uz atkarībām, kā arī, iespējams, daudzi indivīdi, nespēdami iekļauties sabiedrībā, izvēlas lietot vielas, lai mazinātu UDHS izraisītu komorbīdu psihisko traucējumu, piemēram, depresijas simptomus.

Pozitīvas pazīmes

Iespējamas UDHS priekšrocības un pozitīvas pazīmes ir sākts pētīt tikai nesen, tādēļ šādu pētījumu ir maz. Tiek veikti pētījumi, lai noteiktu, vai UDHS simptomi noteiktos apstākļos vai uzdevumos nedod priekšrocības. Stereotipiski cilvēkiem ar UDHS ir raksturīgs liels entuziasms, radoša domāšana, liela enerģija, risku uzņemšanās, liela zinātkāre un hiperfokuss: ārkārtīgi spēcīga uzmanība ārkārtas situācijā vai uzdevumos, kas patīk vai interesē. Cilvēkiem ar UDHS pazīmēm mēdz būt vispārīgs, netipiski plašs zināšanu un iemaņu klāsts dažādās, savstarpēji nesaistītās tēmās, un nemitīgi mainīgas intereses un hobiji.

2020. gada pētījumu apskatā tika atklāts, ka radošā domāšana ir saistīta ar UDHS simptomu klātbūtni, īpaši diverģenta domāšana un radošo sasniegumu daudzums, taču gadījumos, kad nav diagnostificējams pats UDHS, iespējams, jo UDHS diagnozes kritērijs ir šo pašu pazīmju izdarīts traucējums, nevis klātbūtne. Diverģenta domāšana ir spēja radīt radošus risinājumus, kas ievērojami atšķiras cits no cita un apskata problēmu no dažādiem skatupunktiem. Tiem, kuriem ir UDHS simptomi, iespējams, ir priekšrocība šāda veida radošajā domāšanā, jo viņiem tipiski ir izkaisīta uzmanība, kas ļauj strauji pārslēgties starp dažādiem uzdevuma aspektiem. Cilvēkiem ar UDHS pazīmēm raksturīga pielāgojama asociatīvā atmiņa, kas nozīmē, ka tie var atcerēties un izmantot attālināti saistītas idejas, kas dod labāku spēju jaunu ideju radīšanā. Impulsivitāte ļauj cilvēkiem ar UDHS simptomiem apskatīt idejas, kuras citi nebūtu apskatījuši. Taču cilvēkiem ar UDHS ir problēmas ar konverģento domāšanu, kas ir radošās domāšanas process, kas prasa uzturētu centību un uzmanību, lai atrastu risinājumus problēmām, kurām ir iepriekš noteiktas prasībās. Cilvēkiem ar UDHS hiperfokuss var radīt īpaši augstu produktivitāti galējās vajadzības vai lielas intereses gadījumā. Cilvēkiem ar UDHS raksturīga liela drosme, piedzīvojumu kāre un nepakļāvība nevēlamiem apstākļiem. Hiperaktivitāte var radīt netipiski lielu entuziasmu, kas var izpausties kā liela centība un enerģija kādā lietā, kas aizrauj. Ar augstu funkcionējošu UDHS cilvēki bieži tiek uztverti kā ar labu humora izjūtu un savas atšķirīgās, impulsīvās domāšanas dēļ var būt harizmātiski sociālās situācijās. Ņemot vērā, ka UDHS indivīdam visu dzīvi radījis grūtības funkcionēt, kā kompensējošs mehānisms daudzos izveidojas izteikta neatlaidība.

Paaugstināta interese ir par iespējamu pozitīvo UDHS ietekmi jaunu uzņēmumu veidošanā un uzņēmējdarbībā. Pētījumā, kurā tika pētītas psihiatriskās diagnozes starp ASV uzņēmējiem, tika noskaidrots, ka 29% uzņēmēju, kas aizpildīja diagnostikas anketu, ir diagnostificējams UDHS, kas bija ievērojami vairāk nekā kontroles paraugā (5%). Pētījumi liecina, ka apstiprināta UDHS diagnoze divkāršo iespēju, ka cilvēks kādreiz dzīvē izveidos savu uzņēmumu. Veicot nodarbinātības pētījumu Somijā, noskaidrots, ka izslēdzot visus citus statistiskos faktorus, diagnostificējams UDHS par 30% paaugstina iespēju būt pašnodarbinātam. Cilvēkiem ar UDHS neproporcionālu interesi par jaunu uzņēmumu dibināšanu, iespējams, izskaidro plaši izplatītas UDHS pazīmes kā: zinātkāre, atvērtība jaunām pieredzēm, impulsivitāte, riskēšana, un hiperfokuss, kas ievadītas pareizā interesē var radīt augstu entuziasmu, drosmi un neatlaidību.

Vairākiem pasaulē zināmiem, ļoti veiksmīgiem uzņēmējiem ir UDHS pazīmes vai diagnoze, piemēram, IKEA izveidotājs Ingvars Kamprāds un multimiljardieris Ričards Brensons pašidentificējas kā cilvēki ar izteiktu ar UDHS; ir vairākkārt izplatītas baumas, ka amerikāņu multimiljardieris Donalds Tramps ir ar diagnostificētu un ārstētu UDHS; JetBlue dibinātājs Deivids Nīlemans ir ar jau skolas laikā apstiprinātu UDHS diagnozi, kuru viņš uzskata par savas biznesa veiksmes cēloni, nevis traucēkli.

Izteiktas UDHS pazīmes raksturīgas bijušas daudzām izcilām personībām. Analizējot Leonardo da Vinči psiholoģisko profilu pēc saglabātām laikabiedru liecībām un zināmajiem materiāliem, Pāvijas Universitātes neirologi izdarījuši secinājumu, ka Leonardo da Vinči personības iezīmes, haotisku darba procesu, organizācijas grūtības, tieksmi iesākt daudzus darbus un nevienu nepabeigt un nemitīgi mainīgu interesi par daudz dažādām tēmām, vislabāk izskaidro UDHS. Tiek uzskatīts, ka UDHS, iespējams, bijis arī Albertam Einšteinam, kuram esot bijusi raksturīga izteikta neuzmanība, nemitīga novēršanās, aizmāršība, impulsivitāte un smagas uzvedības problēmas skolā. Iespējams, ka UDHS bijis Lielbritānijas premjerministram Otrā pasaules kara laikā Vinstonam Čērčilam, kurš bijis ar sliktām sekmēm skolā un biogrāfijā atrodami laikabiedru apraksti par neuzmanību, neizsmeļamu enerģiju, ievērojami nemierīgām rokām un kājām, nejaušu un radošu domāšanu, regulāri pārtraucis citu sarunas, bijis ļoti pļāpīgs un impulsīvs; Vinstonam Čērčilam vajadzības gadījumā esot bijusi "fenomenāla spēja koncentrēties", kas iespējams liecina par hiperfokusu.

Dažādos psihiatrisko diagnožu klasifikatoros tiek izmantoti dažādi UDHS diagnozes kritēriji. Tas izskaidrojams ar atšķirību diagnostikas interpretācijā par traucējumiem, kā arī ar to, ka lielākā daļa zinātniskās izpētes par UDHS veikti pēdējo 20-30 gadu laikā. Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā UDHS tiek diagnostificēts ievērojami biežāk nekā Rietumeiropā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Daudzās valstīs psihiatrijā pieņemts izmantot amerikāņu DSM-V kritērijus UDHS diagnostikā, jo SSK-10 kritēriji tiek uzskatīti par novecojušiem.

SSK-10

Latvijā tiek lietota starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikācija (SSK-10) pēc kuras UDHS klasifikācija ir neviennozīmīga un tam atbilst vairākas diagnozes kategorijā V "Psihiski un uzvedības traucējumi" diagnozēm "Uzvedības un emocionāli traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudža vecumā (F90-F98)" esošas diagnozes:

• Hiperkinētiski traucējumi (F90)
  • Aktivitātes un uzmanības traucējumi (F90.0)
  • Hiperkinētiski uzvedības traucējumi (F90.1)
  • Citi hiperkinētiski traucējumi (F90.8)
  • Neprecizēti hiperkinētiski traucējumi (F90.9)
• Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados (F98)
  • Uzmanības deficīts bez hiperkativitātes (F98.8)

Latvijā izmantotajā SSK-10 klasifikatora redakcijā nav informācijas par UDHS klātbūtni pieaugušajiem. Šis klasifikators attiecībā uz UDHS ir novecojis, jo balstās uz 1980. gados izdarītajiem pieņēmumiem par UDHS izcelsmi, iedalījumu un izpausmēm, piemēram, pretēji SSK-10 klasifikācijā dotajam nosaukumam, izteikta hiperkinēze ar UDHS tiek novērota tikai īpaši retos un smagos gadījumos. Lielākā daļa zinātnisko pētījumu par UDHS cēloņiem, simptomiem un ārstēšanu izdarīti pēdējo 30 gadu laikā Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā.

DSM-5

Amerikas Savienotajās valstīs UDHS noteikšanā tiek izmantots psihiatrisko diagnožu klasifikators DSM-5 Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (raksts angļu valodā: DSM-5), kurš UDHS iedala sīkāk 3 dažādos tipos pēc simptomu klātbūtnes: neuzmanīgais tips (ADHD-PI), hiperaktīvais tips (ADHD-HI) un kombinētais tips (ADHD-C).

SSK-11

Ar 2022. gada 1. janvāri visā pasaulē sāksies Pasaules Veselības Organizācijas jaunās Starptautiskās Statistikās slimību un veselības problēmu klasifikācijas (SSK-11) ieviešanas process. SSK-11 ar laiku aizstās pašlaik spēkā esošo SSK-10 klasifikatoru. Pēc SSK-11, UDHS diagnostikas kritēriji ir pilnībā pārstrādāti no jauna, atzīstot UDHS diagnozi visos vecumos un 3 UDHS tipus klasifikācijā, kas līdzinās ASV izmantotajiem DSM-5 kritērijiem.

Pēc SSK-11 klasifikatora UDHS tiek iedalīts pie kategorijas "Nervu sistēmas attīstības traucējumi" un tam atbilst diagnozes kods 6A05 "Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi" un ir dots šāds apraksts:

Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumus raksturo pastāvīga (vismaz 6 mēnešus ilga) neuzmanība un/vai hiperaktivitāte-impulsivitāte, kurai ir tiešas negatīvas sekas attiecībā uz akadēmisko, darba vai sociālo funkcionēšanu. Ir pierādījumi par vērā ņemamiem neuzmanības un/vai hiperaktivitātes-impulsivitātes simptomiem pirms 12 gadu vecuma, tipiski agrīnā vai vidējā bērnībā, lai gan daži indivīdi pirmo reizi nonāk klīniskos izmeklējumos vēlāk. Neuzmanības un hiperaktivitātes-impulsivitātes pakāpe ir ārpus normālas variācijas, kas sagaidāma konkrētajam vecumam un intelekta attīstībai. Neuzmanība nozīmē ievērojamas grūtības noturēt uzmanību uz uzdevumiem, kas nedod augstu stimulāciju vai biežu atalgojumu, vieglu novēršanos un problēmas ar uzdevumu organizāciju. Hiperaktivitāte nozīmē pārmērīgu aktivitāti un grūtības palikt nekustīgam, visbiežāk novērojams strukturētās situācijās, kur vajadzīga uzvedības paškontrole. Impulsivitāte ir tieksme reaģēt uz nekavējošiem stimuliem neapzināti vai bez domāšanas par to, kādi ir konkrētās darbības riski vai sekas. Relatīvais šo pazīmju sadalījums un specifiskās izpausmes neuzmanībai un hiperaktivitātei-impulsivitātei, atšķiras starp indivīdiem un var mainīties augšanas laikā. Lai varētu piešķirt diagnozi, neuzmanības un hiperaktivitātes-impulsivitātes izpausmēm jābūt manāmām dažādās situācijās un vidēs (piemēram, mājās, skolā, darbā, ar draugiem un radiniekiem), bet ļoti iespējams to izpausmes atšķiras atkarībā no struktūras un konkrētās vides prasībām. Simptomus nevar labāk izskaidrot ar citiem psihiskiem, uzvedības vai nervu sistēmas attīstības traucējumiem, kā arī tie nav vielu vai medikamentu radīti.

Klīniskā prezentācija

Vizuāli pacientos ar UDHS nav novērojamas atšķirības no cilvēkiem bez UDHS. Bieži vizītes ir grūti noorganizēt un uzturēt, jo impulsivitāte un neuzmanība var likt indivīdam vairākkārt mainīt plānus vai neierasties laikā. Bērni ar UDHS var būt ar ļoti izteiktu un novērojamu hiperaktivitāti, piemēram, viņi ir manāmi fiziski nemierīgi, impulsīvi un nevar nosēdēt mierīgi, viņi var skraidīt un lēkāt, arī esot ārsta kabinetā. Pieaugušajiem ar UDHS var būt raksturīga bieža novēršanās, nemierīgas rokas un kājas, un aizmāršība. Emocionālais stāvoklis parasti nav ietekmēts, tas var būt nedaudz paaugstināts virs tipiska šādai sociālai situācijai, taču tas nedrīkst būt eiforisks (kas varētu liecināt par bipolāro traucējumu māniju). Garastāvoklis parasti ir normāls, izņemot, ja pacients ieradies, būdams sliktā garastāvoklī. Jāņem vērā, ka UDHS var garastāvokļa pārmaiņas var padarīt impulsīvākas. Runa ir normāla ātruma, taču impulsivitātes dēļ var būt skaļāka. Domu process ir mērķtiecīgs, taču var būt vērojamas grūtības palikt stāstītā tēmā: mēdz stāstīt lieku informāciju un viegli maina sarunu tēmas. Patoloģiskas skrejošu domu vai spiestas runas pazīmes nav novērojamas (liecina par bipolāro traucējumu māniju). Halucinācijas un delūzijas ar UDHS nav raksturīgas. Domu saturs ir normāls.

Pusaudžos un pieaugušajos UDHS bieži saistāms ar noteiktu kognitīvu stilu ar kuru runā manāms konkrētums (tiek stāstīti precīzi fakti un notikumi), pārlieku sīkas detaļas un regulāra novēršanās no tēmas. Tas iekļauj: pārlieku runāšanu; aizķeršanos garos stāstos par salīdzinoši maznozīmīgiem notikumiem; neadekvāti spēcīgas emocijas; nepārtraukta runa atbildot uz atklātiem jautājumiem (tādiem, kuru atbilde nav apstiprinājums vai noliegums); sīkas lietas var novērst uzmanību, kas manāmi var ietekmēt domu procesu (tangenciāla runa); turpināšana runāt tā it kā runātais tiek saprasts, pat kad klausītāja neverbālā komunikācija liecina par pretēju. Ja ir spiestas runas pazīmes (tik strauja runa, ka vārdi reizēm nav saprotami) jāpārliecinās, ka tas nav trauksmes vai baiļu izraisīts. Ja manāma strauja, nervoza stāstītā maiņa, tas varētu liecināt par komorbīdu trauksmi vai nemieru, kas liek uztraukuma dēļ stāstīt nesaistītas idejas. Palūdziet pacientu runāt lēnāk, lai varētu noskaidrot, vai runas nekonsistence ir asociāciju radīta, nevis domāšanas traucējumi. Ir lietderīgi noskaidrot kāda būtu pacienta prezentācija, ja viņš būtu pie speciālista nonācis bērna vecumā, proti, kādi simptomi bija raksturīgi bērnībā un pusaudža gados, bet vairs nav. Ja ir bērnībā bijuši hiperaktivitātes simptomi, bet vairs nav, tas varētu liecināt, ka tie laika gaitā ir uzlabojušies, mainījusies to izpausme vai tie ir mazāk acīmredzami, taču tomēr tā ir vērā ņemama informācija diagnozes izdarīšanā.

Diagnostikas grūtības

Lielākā daļa indivīdu ar UDHS līdz 30 un vairāk gadu vecumam neapzinās, ka viņiem ir jebkādi traucējumi un bieži maina profesijas, darbus, dzīvesvietas, studijas, meklējot dzīvē vietu, kur nav funkcionētspējas grūtību. Pētījumi ASV liecina, ka pusaudžos un jaunos pieaugušajos, pat ar diagnostificētu UDHS, bieži novērojams savas disfunkcijas noliegums. Cilvēkiem ar UDHS jaunībā mēdz būt neracionāls optimisms, ka spēs mainīties un pārliecība, ka spēj izdarīt lietas, kuras nekad nav spējuši konsistenti adekvāti izdarīt. Apkārtējo uztverē cilvēki ar UDHS bieži tiek uzskatīti, ka ir slinki, nemotivēti, stulbi, pārgalvīgi, pazuduši, muļķīgi. Nereti šādas frāzes cilvēkam ar UDHS dzīvē ir teiktas tik bieži, ka viņš tās pieņēmis kā patiesību un daļu savas identitātes, un UDHS simptomus uzskata par savas izvēles izdarītu, neapzinoties, ka viņam ir nervu sistēmas darbības traucējumi. Daudzos gadījumos indivīdi ar UDHS neapzinās, ka citiem cilvēkiem viņu dzīvē ikdienas funkcionēšana sagādā ievērojami mazākas grūtības, kas var radīt zemu pašvērtējumu, jo tipiska reakcija saskaroties ar traucējumu sekām ir vainot sevi apzinātā neizdarībā.

UDHS indivīdos ar augstu intelektu tiek atklāts reti, jo augsts intelekts ļauj kompensēt UDHS radītos deficītus. Piemēram, indivīdi ar augstu intelektu un UDHS, skolā un augstskolā iemācās krāpties kontroldarbos, hiperfokusējas uz studijām dažas dienas pirms darbu termiņiem, kā arī attīsta sociālas spējas, kas liek izvairīties no traucējumu atklāšanas un izvairās no darbību veikšanas, kur traucējumi būtu acīmredzami. Reizēm ir vērojams traucējumus kompensējošs, neracionāls perfekcionisms darbu veikšanā, kas paradoksāli var uzlabot sekmes skolā, nevis pasliktināt. Neskatoties uz kompensatoriem mehānismiem, cilvēkiem ar UDHS un augstu intelektu ir novērojamas nopietnas negatīvas sekas un grūtības ikdienas funkcionēšanā, kas bieži izraisa komorbīdus psihiskos traucējumus kā depresiju un trauksmi. Cilvēkam ar UDHS un augstu intelektu, darbaspējās līdzinās viduvējam, psihiski veselam cilvēkam, taču stimulantu medikamenti šādiem indivīdiem var ļaut sasniegt darbaspēju, kas līdzinās citiem indivīdiem ar līdzīgām intelektuālām spējām.

Sievietēm tiek plaši uzskatīts, ka UDHS ir divreiz retāk izplatīts nekā vīriešiem. Tomēr neiroloģiskie pierādījumi liecina, ka UDHS iespējams ir izplatīts sievietēm tikpat bieži kā vīriešiem, taču sociālu un profesionālu ekspektāciju dēļ tā izraisītie traucējumi, tiek novēroti daudz mazākā mērā, kā arī augstākais psihiatrisko saslimšanu risks, liek psihiatriem nepamanīt UDHS kā īsto depresijas un nemiera cēloni, ārstēšanu veltot UDHS izraisītām sekām kā depresijai vai nemieram. Atkarībā no valsts, sievietēm UDHS tiek atklāts 2 līdz 15 reizes retāk nekā vīriešiem.

Gandrīz vienmēr cilvēkiem ar UDHS ir zems ieskats savos simptomos, vai pat to noliegums, kā arī viņi bieži pārvērtē savu sociālo, darba un izglītības funkcionētspēju, kas pašu pildītas anketas diagnostikā padara izteikti neprecīzas. Diagnostificējot kādu ar UDHS ir jāpārliecinās, ka indivīds netēlo traucējumus ar vēlmi iegūt stimulantu medikamentus, kas lielās dozās izraisa eiforiju un var tikt lietoti kā narkotiskās vielas izklaidējošos nolūkos. Šo iemeslu dēļ diagnostikai ir svarīgi aptaujāt ģimenes locekļus, skolotājus, kolēģus, draugus un vēlams veikt vismaz 6 mēnešus ilgu simptomu novērošanu pirms terapijas sākuma.

UDHS simptomi pārklājas ar citu psihisko, nervu sistēmas un uzvedības traucējumu simptomiem, līdz ar to ir iespējamas kļūdainas diagnozes. Smags, hiperaktīvs UDHS līdzinās nepārtraukti esošai bipolāro traucējumu mānijai. Neuzmanīgais tips ir viegli sajaucams ar depresiju. Padomju Savienībā izmantotajos psihiatrijas klasifikatoros, pieaugušo UDHS pazīmes kļūdaini tika iedalītas pie psihopātijas.

UDHS precīzs cēlonis nav zināms, taču zinātniskā izpēte liecina, ka UDHS izraisa ģenētisku un vides faktoru kopums. Atsevišķos gadījumos UDHS var būt galvas traumas radīts, taču aptuveni divās trešdaļās gadījumu tas ir ģenētisks, iedzimts, hronisks sindroms. Iedzimts UDHS parasti ļoti efektīvi ārstējams ar stimulantu medikamentiem, kas liecina, ka to izraisa izjaukts neiromediatoru līdzsvars atsevišķos smadzeņu reģionos: samazināta jutība uz dopamīnu un noradrenalīnu.

Ģenētika

Zinātniskie pētījumi, analizējot vienas olšūnas dvīņus liecina, ka UDHS izcelsme ir 75% izskaidrojama ar iedzimtību. Ģenētiski UDHS saistāms ar gēniem, kas samazina dopamīna sistēmas jutību, iedrošinot indivīdu nemitīgi veikt īslaicīgi atalgojošas darbības. Dzīvnieku pētījumos konsekventi novērots, ka gēni, kas samazina dofamīna sistēmas jutību, paaugstina hiperaktivitāti un neuzmanību visos dzīvniekos un līdzīgi cilvēkiem, stimulanti šos simptomus īslaicīgi mazina.

Dofamīna receptora gēna DRD-4 variants 7R paaugstina UDHS risku vidēji par 2—4 reizēm, taču tieši neizraisa UDHS. DRD-4 gēns 7R arī indivīdos bez diagnosticējama UDHS rada paaugstinātu impulsivitāti, neuzmanību, fizisku aktivitāti un zinātkāri. DRD-4 7R gēns ir plaši izplatīts visā pasaulē, taču tā izplatība ir atšķirīga: Āzijā tas ir izplatīts ļoti reti (~1.9%), Amerikā ļoti bieži (~48.3%), taču pasaulē kopumā aptuveni 20% cilvēku ir šis gēns. Šī gēna nozīme UDHS simptomu radīšanā novērojama arī dzīvniekiem, piemēram, ģenētiski modificētās pelēs ar DRD-4 7R gēnu novērota paaugstināta fiziskā aktivitāte. Ģenētiskos un etoloģijas pētījumos analizējot Sibīrijas haskiju šķirnes suņus, suņiem ar hiperaktīvu, impulsīvu un neuzmanīgu uzvedību, noteiktas cilvēku UDHS riska gēniem analogas ģenētiskas mutācijas DRD-4 gēnā.

Vēl UDHS izcelsme saistāma ar citiem gēniem: DRD5, dopamīna transporteru paaugstinātu aktivitāti izraisoši gēni SLC6A3 vai DAT1, neitrotransmiteru metabolizēšanas gēns COMT un citi. Iespējams, ka cilvēkiem ar UDHS ir vairāku dopamīna sistēmas aktivitāti mazinošu gēnu kombinācija, kas rada īpaši nejūtīgu nervu sistēmu uz dopamīnu un noradrenalīnu un līdz ar to hroniski par maz stimulētu nervu sistēmu.

Vides faktori

Pierādījumi liecina, ka UDHS risku paaugstina DRD-4 gēna 7R klātbūtne apvienojumā ar emocionālu neiejūtību no mātes pret bērnu zīdaiņa vecumā. Iespējams, UDHS risks korelē ar nikotīna klātbūtni grūtniecības laikā. Pelēs novērots, ka nikotīna klātbūtne grūtniecības laikā rada pēcnācējus ar dopamīna sistēmas anomālijām un paaugstinātu aktivitāti. Citi pētījumi liecina, ka cilvēkos, iespējams, šī korelācija rāda paaugstinātu smēķēšanas risku mātei ar UDHS, nevis nikotīna izraisītus smadzeņu attīstības traucējumus un tādējādi nav tieša korelācija. Alkohola lietošana grūtniecības laikā paaugstina bērna UDHS risku piecas reizes. Iespējams, ka UDHS smagumu pastiprina (taču neizraisa UDHS) nekonsistenta bērna disciplinēšana, nolaidīga audzināšana un maza uzmanības pievēršana bērnam pirmsskolas vecumā.

Evolūcija

Veicot atgriezeniskas genoma analīzes ar fosilijās iegūtu DNS, ir noskaidrots, ka UDHS izraisošie gēni bijuši daudz izplatītāki senākos laikos un to izplatībai populācijā ir tieksme samazināties vismaz 45 000 gadus, taču tie ir izteikti heterogēni un saistāmi ar jaunākām mutācijām par tipisku uzvedības modeli izraisošiem gēniem: tātad UDHS izraisoši gēni ir dažādu mutāciju radīti vairākas atsevišķas reizes un atkārtoti dabiskās atlases rezultātā dažādās vidēs tikusi atlasīta to plašāka izplatība. Iespējams, ka daudzi UDHS riska gēni mūsdienu cilvēku genomā nākuši neandertāliešiem krustojoties ar homo sapiens cilvēkiem.

Iedzimts UDHS ir hronisks sindroms, kas ir indivīdam visu viņa dzīvi un visās dzīves situācijās, tomēr UDHS un gēni, kas paaugstina tā risku, ir plaši izplatīti populācijā. Tas liecina, ka UDHS risku paaugstinošu gēnu klātbūtne genomā senākos laikos dažādās vidēs un situācijās ir uzlabojusi cilvēku ar UDHS pazīmēm izdzīvošanas un reprodukcijas spējas. Tomēr nav skaidrs kādās situācijās un ar kādu mehānismu, jo mūsdienās šo pazīmju klātbūtne parasti saistās ar negatīvām sekām.

Iespējams, ka seksuālās selekcijas rezultātā sievietes neproporcionāli daudz izvēlas vīriešus, kuriem raksturīga augsta risku uzņemšanās, tādējādi paaugstinot gēnu, kas izraisa hiperaktivitāti un impulsivitāti, izplatību sabiedrībā, neskatoties uz iespējamajām UDHS negatīvajām sekām indivīda izdzīvošanai. Ir hipotēzes, ka UDHS pazīmes varētu būt pielāgojums vīriešiem izdzīvot stresainās un bīstamās vidēs, piemēram, ar paaugstinātu impulsivitāti un pētniecisku uzvedību. Iespējams, ka UDHS pazīmes ir bijušas pozitīvas populācijai kopumā, neskatoties uz to kaitīgumu pašam indivīdam, radot indivīdus ar neraksturīgi lielu zinātkāri un vēlmi doties uz jaunām, bīstamām un nezināmām teritorijām. UDHS izraisošie gēni ir izteikti heterogēni un ne vienmēr to klātbūtne izraisa UDHS, kas liecina, ka iespējams, to klātbūtne uzlabo sabiedrības reproduktīvo veselību, dažādojot populācijas genomu, neskatoties uz negatīvu ietekmi daudzos indivīdos. Dažās vidēs, dažas UDHS pazīmes kā nepārtraukta apkārtnes vērošana, hiperfokuss, un impulsivitāte, iespējams, devušas priekšrocības indivīdu izdzīvošanā, pēcnācēju radīšanā un aizsargāšanā, piemēram, dodot ātrāku reakciju plēsēju uzbrukumiem un labāku medītprasmi. Starp Ariaal cilts cilvēkiem, dopamīna gēna DRD4 7R alēle, kas saistīta ar augstāku UDHS risku, nodrošina labāku veselību un augstāku ķermeņa svaru indivīdos, kas nodarbojas ar klejotāju dzīvesveidu, taču ar sliktāku veselību un zemāku ķermeņa svaru indivīdos, kas ir nometnieki; kas liecina, ka šī gēna klātbūtne, iespējams, nodrošina labāku medītprasmi, taču zemāku darbaspēju statiskos apstākļos. Dopamīna gēns DRD4 7R saistīts ar paaugstinātu smadzeņu aktivitāti un augstāku interesi, saskaroties ar nepatīkamu stimulu, kas iespējams, nozīmē precīzāku informācijas apstrādi un augstāku funkcionētspēju ārkārtas situācijā.

Pašlaik tiek uzskatīts, ka UDHS izraisa funkcionālas anomālijas dažās smadzeņu neirotransmisijas sistēmās, tieši tajās, kuras izmanto dopamīnu un noradrenalīnu. Dopamīna un noradrenalīna sistēmas tieši ietekmē dažādus kognitīvos procesus smadzenēs, ieskaitot, izpildfunkciju, motivāciju, atalgojuma uztveri un kustības.

Smadzeņu uzbūve

 

Bērnos ar UDHS ir izplatīts tilpuma samazinājums atsevišķos smadzeņu reģionos, īpaši smadzeņu kreisajā prefrontālajā garozā. Aizmugurējā paura daivas garozā arī novērojams mazāks smadzeņu apjoms cilvēkos ar UDHS. Arī prefrontālās-infralimbiskās-smadzenīšu un prefrontālās-infralimbiskās-talāma neironu tīkli atšķiras starp cilvēkiem, kuriem ir un kuriem nav UDHS.

Indivīdos ar UDHS novērots mazāks tilpums arī atsevišķajā smadzeņu kodolā (accumbens), mandeļveida kodolā (amygdala), nucleus caudatus, hipokampā un putamen. Bērnos ar UDHS novērotas arī starppusložu asimetrijas baltās vielas traktos, kas iespējams, izskaidro traucējumus ar laika-atmiņas integrāciju indivīdos ar UDHS.

Neiromediatori

Pašlaik tiek uzskatīts, ka UDHS patofizioloģijā ir iesaistīts mezokortikolimiskais dopamīnerģiskais tīkls un locus ceruleus noradrenalīna sistēma. UDHS ārstēšanā izmantoto psihostimulantu iedarbības mehānisms balstās uz neiromediatoru aktivitātes paaugstināšanu minētajās sistēmās. Iespējams ir arī papildus anomālijas serotonīna, glutamīna un holīna tīklos, kas, iespējams, izskaidro dažu antidepresantu un nikotīna efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā.

Tiek pētīta iespējama vairāku biomarķieru izmantošana diagnostikā: monoamīnu oksidāzes ekspresija, urīna noradrenalīna līmenis, urīna MHPG (noradrenalīna starpprodukta) līmenis un urīna fenetilamīna līmenis uzskatāmi atšķiras starp indivīdiem ar UDHS un indivīdiem bez. UDHS ārstēšanā izmantotie stimulatorie medikamenti metilfenidāts un amfetamīns, paaugstina fenetilamīna biosintēzi smadzenēs indivīdos ar UDHS, kuriem medikamenti mazina UDHS simptomus. Samazināta urīna fenetilamīna koncentrācija ir saistīta ar neuzmanības simptimiem indivīdos ar UDHS, iespējams, ka fenetilamīna paaugstināts līmenis smadzenēs uzlabo indivīdu ar UDHS uzmanību arī pēc stimulantu medikamentu iedarbības beigām.

Izpildfunkcija un motivācija

UDHS simptomus izraisa deficīts konkrētās eksekutīvajās funkcijās, jeb izpildfunkcijās, piemēram, uzmanības kontrolē, spējā aizturēt darbību un darba atmiņā. Izpildfunkcijas ir kognitīvu procesu kopums, kas nepieciešams, lai veiksmīgi izpildītu un uzmanītu uzvedības, kas ļauj indivīdam sasniegt viņa izvēlētos mērķus. Izpildfunkcijas deficīts indivīdos ar UDHS rada grūtības palikt organizētiem, kontrolēt laiku, atturēties no izklaidēm, saglabāt koncentrēšanos, pievērst uzmanību, ignorēt citus stimulus vidē, kontrolēt emocijas un atcerēties detaļas. Cilvēkiem ar UDHS ilgtermiņa atmiņa nav traucēta un jebkādi ilgtermiņa atmiņas atcerēšanās deficīti saistāmi ar darba atmiņas traucējumiem, piemēram, indivīds lekcijas laikā pievērsis mazāk uzmanību un līdz ar to mazāk atceras nekā citi. Izpildfunkcijas deficīts novērots 30—50% bērnu un pusaudžu ar UDHS. Pētījumā noskaidrots, ka 80% indivīdu ar UDHS ir traucējumi vismaz viena izpildfunkcijas uzdevuma izpildē, salīdzinot ar 50% indivīdos bez UDHS. Ņemot vērā, ka smadzenes indivīdos ar UDHS attīstās lēnāk nekā indivīdos bez UDHS, kā arī izpildfunkcijas prasības un pienākumi dzīvē ar vecumu paliek arvien vairāk, UDHS radīti traucējumi var nebūt pilnībā novērojami līdz pusaudžu gadiem vai pat pieaugušo vecumam.

UDHS arī saistīts ar motivācijas deficītiem bērnos. Bērniem ar UDHS bieži ir grūti koncentrēties uz ilgtermiņā atalgojošām darbībām un viņi biežāk impulsīvi izvēlas īslaicīgi atalgojošas darbības. Iespējams tas saistāms ar īpaši augsto atkarību risku indivīdos ar UDHS.

Cilvēkiem ar UDHS eksekutīvās funkcijas un emociju regulēšanas spēja atpaliek vidēji par trešdaļu, salīdzinot ar saviem vienaudžiem. Smadzeņu attīstība indivīdos ar UDHS noslēdzas tikai aptuveni 35 gadu vecumā, salīdzinot ar vidēji 25 gadiem indivīdos bez UDHS. Daudzi indivīdi ar UDHS sasniedz 20 gadīgam cilvēkam raksturīgu cilvēka emocionālo attīstību un funkcionētspēju tikai 35-40 gadu vecumā. Cilvēki ar UDHS, kas saglabājas pieaugušā vecumā, nekad nesasniedz savam vecumam un intelektam atbilstoša neirotipiska pieauguša cilvēka izpildfunkciju arī lietojot stimulantu medikamentus, taču tie ievērojami uzlabo izpildfunkcijas spējas.

Pierādījumi liecina, ka UDHS ir hronisks, smadzeņu darbības un uzbūves anomāliju radīts sindroms un līdz ar to nav pamatojuma mītiem, ka UDHS izraisa paša indivīda nezināšana vai nevēlēšanās veikt kādas darbības. Ar UDHS parasti ir eksekutīvās funkcijas deficīts — cilvēkiem ar UDHS ir grūtības veikt darbības, kuras viņi prot darīt un izmantot jau esošas zināšanas.

Parasti pieaugušie apzinās savus simptomus, tomēr šī apziņa rada papildus grūtības — cilvēkam var būt skaidrs, kas jāizdara, lai organizētu savu darbību un sasniegtu mērķi, bet tā kā simptomi būtiski apgrūtina uzvedības konsekventu atkārtošanu, tad bieži vien centieni pašārstēties cieš neveiksmi. Tātad ir grūtības nevis apzināties to, kas jādara, bet tieši to īstenot. Cilvēki ar UDHS var saskarties ar stigmu jeb aizspriedumiem par viņu stāvokli. Ne visi līdzcilvēki ir saprotoši par UDHS sekām un ietekmi uz ikdienu. Tomēr būtiski ir saprast, ka UDHS nav izvēle, tā nav nepaklausība vai slinkums, bet gan sindroms ar bioloģisku, smadzeņu darbības atšķirībās balstītu izcelsmi.

Visefektīvākā metode UDHS traucējumu mazināšanai ir medikamenti kopā ar psihoterapiju un dzīvesveida izmaiņām. Medikamenti iedarbības laikā mazina UDHS simptomus, psihoterapija uzlabo indivīdu funkcionētspēju un izpildfunkcijas prasmes, kā arī palīdz ar komorbīdām psihiatrijas diagnozēm. Cilvēkiem ar UDHS ieteicams izvēlēties studijas, darbus un hobijus, kuros ir dziļa, personiska interese un patika, jo tad ir novērojami ievērojami mazāki simptomu radīti eksekutīvas funkcijas traucējumi; kā arī ir jāpielāgo dzīves apstākļi tā, lai ir pēc iespējas maz veicamu pienākumu mājās, piemēram, vēlams izvēlēties automātiskus rēķinu maksājumus, izmantot putekļu sūcējus robotus, utt. Jāņem vērā, ka uzmanības deficīts gandrīz nevienu darbību neļaus veikt tik labi kā neirotipiskiem cilvēkiem, tādēļ katram UDHS pacientam ir pašam jāapzinās UDHS radītās problēmas un jāizdomā tām adekvāti risinājumi. Fiziska aktivitāte, kā arī noteikts miega un ēšanas režīms, ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti cilvēkiem ar UDHS.

Stimulatori medikamenti

Ir vairākkārt pierādīta stimulatoro medikamentu augstā efektivitāte īstermiņā un placebo kontrolēti pētījumi liecina, ka līdz 2 gadu ilgumam tie konsistenti un paredzami uzlabo dzīves kvalitāti visu vecumu cilvēkiem ar UDHS. Ilgtermiņa efekti nav pilnībā zināmi, jo placebo kontrolēti pētījumi attiecībā uz UDHS medikamentiem pieaugušajos nav reālistiski, kā arī plaša stimulantu medikamentu izmantošana UDHS ārstēšanā, atkarībā no valsts, sākta tikai pēdējo 20-40 gadu laikā vai netiek veikta vispār. Pašlaik lielākā daļa pētījumu liecina, ka cilvēkiem ar UDHS bez kardiovaskulārās veselības problēmām, medikamentu ilglaicīga lietošana ievērojami paaugstina dzīves kvalitāti, uzlabo sociālās attiecības, paaugstina izpildfunkciju, darbspēju, uzlabo psihisko un fizisko veselību, samazina noziedzības risku, samazina atkarību risku, samazina nelaimes gadījumu risku un paaugstina dzīves ilgumu. Nav zināms vai stimulanti ir saistīti ar paaugstinātām sirds veselības problēmām, iespējams, dažos indivīdos tie paaugstina sirds veselības problēmu risku paaugstināta pulsa un asinsspiediena dēļ, taču citos samazina, uzlabojot sociālo funkcionētspēju un iedrošinot indivīdu nodarboties ar fizisku aktivitāti un veselīgāku dzīvesveidu. Pētījumi laboratorijas dzīvniekos un cilvēkos liecina, ka stimulantu medikamenti lielās dozās var radīt smadzeņu bojājumus, taču terapeitiskās dozās bojājumi netiek novēroti. Iespējams, ka stimulantu medikamenti ir kaitīgi cilvēkiem bez UDHS, taču terapeitiski cilvēkos ar UDHS: pacientiem, kas tiek ārstēti ar stimulantu medikamentiem ir novērojama tieksme samazināties smadzeņu darbības un uzbūves anomālijām, kas saglabajas arī pēc medikamentu lietošanas pārtraukšanas, taču cilvēkiem bez UDHS stimulanti saistīti ar smadzeņu darbības un struktūras anomāliju izveidi. Stimulantu medikamenti, iespējams, paaugstina Parkinsona slimības risku. Pieaugušajiem, kas brīvprātīgi beidz stimulantu lietošanu, nav vērojama dzīves kvalitātes pasliktināšanās, kas, iespējams, liecina par veiksmīgu UDHS simptomu radīto traucējumu remisiju indivīdos, kas izvēlas beigt lietot stimulantus.

Terapeitiskas stimulatoru medikamentu dozas tablešu veidā paaugstina dopamīna līmeni pakāpeniski, kas nepaaugstina atkarību veidojošo DeltaFosB transkripcijas faktoru un nav novērojama fiziskas atkarības izveidošanās. Ļoti bieži novērojama psiholoģiska atkarība, taču tā nav saistāma ar medikamentu patīkamu iedarbību, bet ar ievērojami uzlabotu funkcionētspēju veicot nestimulējošas darbības medikamentu iedarbības laikā. Terapeitiska stimulantu medikamentu lietošana indivīdos ar UDHS vai nu samazina atkarības risku, vai nemaina.

Medikamentu lietošana izklaides nolūkos rada izteiktu DeltaFosB transkripcijas faktoru un izraisa strauju un ļoti spēcīgu atkarību, tādēļ regulāros laika periodos apsekojot pacientus ir jāpārbauda vai nav stimulantu atkarības pazīmes kā ievērojami samazināts ķermeņa svars, vairākas dienas ilgs bezmiegs un psihotiski traucējumi. Stimulantu (kokaīna vai amfetamīna) atkarības vēsture ir iespējama pretindikācija psihostimulantu terapijas veikšanai, jo stimulantu medikamentu izraisītie subjektīvie efekti arī terapeitiskās dozās līdzinās nelegālajiem stimulantiem un atkarība šādos indivīdos strauji var atjaunoties; citi pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS un kokaīna atkarību stimulantu medikamenti var palīdzēt atmest kokaīna atkarību, līdzīgi kā metadona terapijā ārstējot opioīdu atkarībniekus. Stimulantu medikamentu paaugstināts atkarības risks ir indivīdos ar narkotiku vai alkohola lietošanas un atkarības vēsturi. Stimulantu medikamenti pareizās, terapeitiskās dozās neuzlabo garastāvokli un nerada labsajūtu, taču pie pārlieku lielas dozas ir iespējama eiforija un terapeitisko efektu zudums, tādēļ īpaši jāuzmanās titrējot dozu, lai izvairītos no eiforijas sasniegšanas. Neārstēta UDHS radītas sekas ASV tipiski tiek uzskatītas, ka ir ievērojami augstākas par potenciālajiem stimulantu atkarības un veselības riskiem, neatkarīgi no pacienta vecuma; Eiropā bieži tiek uzskatīts, ka stimulanti lietojami tikai īpaši smagos gadījumos.

Ir pierādījumi par nopietniem un nenopietniem kaitīgiem blakusefektiem metilfenidāta lietošanas dēļ bērnos un pusaudžos, tādēļ medikamentu lietošanas laikā ir regulāros intervālos jāpārbauda pacienta veselības stāvoklis. Stimulantu pārdozēšana augstās dozās var izraisīt īslaicīgu psihozi un māniju. Ļoti retos gadījumos, arī terapeitiskās dozās, novērojama psihoze vai mānija, aptuveni 0.1% indivīdu šādi simptomi parādās pirmajās nedēļās pēc amfetamīnu terapijas sākuma; pie ilgstošas lietošanas šādi simptomi netiek novēroti. Antipsihotiski medikamenti sekmīgi ārstē akūtas stimulantu psihozes simptomus. Stimulantu terapija bērnos ir periodiski jāpārtrauc, lai noskaidrotu vai ir vajadzība pēc turpinātas stimulantu terapijas, samazinātu iespējamu augšanas aizturēšanu un samazinātu toleranci. Pieaugušajos ar UDHS viedokļi par vajadzību un ieguvumiem no periodiskas stimulantu lietošanas pārtraukšanas ir neviennozīmīgi: stimulantu pārtraukšanas laikā uzreiz atgriežas pilni UDHS simptomi, kas nereti pasliktina darba, sociālo un akadēmisko funkcionētspēju; taču tas var samazināt toleranci tajos indivīdos, kuriem medikamentu efektivitāte ar laiku mazinās un tādējādi uzlabot terapeitisko efektu, atsākot medikamentu kursu. Nav zināma stimulantu medikamentu ietekme uz bērnu grūtniecības laikā, tādēļ grūtniecības laikā stimulantu terapija ir jāpārtrauc.

Dažos gadījumos pacientiem ar UDHS stimulanti rada ievērojamas, nevēlamas blaknes kā tikus, halucinācijas, psihozi, smagu depresiju, nemieru, trauksmi un sirds veselības problēmas. Salīdzinoši bieži novērojams bezmiegs, apetītes zudums un ievērojamas personības izmaiņas.

Psihoterapija

Pierādījumi liecina, ka psihoterapija var palīdzēt ar UDHS simptomiem. Psihoterapija ir ieteicama kā pirmā iejaukšanās indivīdos ar viegliem simptomiem un pirmsskolas vecumā. Psiholoģiskās terapijas, kas tiek lietotas UDHS ārstēšanā ir: psihoizglītojošā nodarbība, uzvedības terapija, kognitīvi biheiviorālā terapija, interpersonālā psihoterapija, ģimenes terapija, apstākļu pielāgošana skolā, sociālu prasmju trenēšana, vienaudžu iesaistīšana traucējumu mazināšanā un sociālo prasmju attīstībā, organizēšanas prasmju apmācība, un vecāku audzināšanas apmācība. Tiek izmantota arī neirofīdbeka terapija, taču nav pilnībā pierādīta tās efektivitāte. Vecāku apmācība var uzlabot daudzas uzvedības problēmas, piemēram, nepakļāvīgu un opozicionālu uzvedību.

Ir maz augstas kvalitātes pētījumu par ģimenes terapijas efektivitāti UDHS ārstēšanā, taču esošie pierādījumi liecina, ka tai ir līdzīga efektivitāte kā skolas un vienaudžu iesaistei palīdzībā bērniem ar UDHS un ir augstāka efektivitāte par placebo. UDHS atbalsta grupas var dot padomus ģimenēm ar UDHS bērniem.

Sociālu prasmju apmācību, uzvedības izmainīšana un medikamentiem ir ierobežoti, labvēlīgi efekti attiecībās ar vienaudžiem. Vissvarīgākais faktors, lai laikus mazinātu vēlākas psiholoģiskas problēmas kā depresiju, kriminalitāti, skolas nepabeigšanu vai vielu lietošanu, ir izveidot draudzības ar sociāli iekļautiem, labvēlīgiem vienaudžiem.

Pieaugušajiem ar UDHS, pierādījumi liecina, ka psihoterapija bez medikamentozās terapijas ir ar ļoti zemu efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā, iespējams, jo UDHS, kurš joprojām saglabājas pieaugušā vecumā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par smagu, kā arī pašu UDHS simptomu klātbūtne traucē izdarīt nepieciešamas dzīvesveida izmaiņas, tādēļ lielākajā daļā valstu pirmā medicīniskā iejaukšanās, lai ārstētu pieaugušos ir medikamentozā terapija.

Fiziska aktivitāte

Fiziska aktivitāte dabiski paaugstina dofamīna un noradrenalīna līmeni smadzenēs, dabiski uzlabojot UDHS izjaukto neiromediatoru līdzsvaru un mazinot UDHS simptomus fiziskās aktivitātes laikā un neilgu laiku pēc tās beigām. Cilvēkiem ar UDHS ieteicams intensīvi un regulāri sportot, pierādījumi liecina, ka aerobiska fiziska aktivitāte paaugstina indivīda funkcionētspēju sabiedrībā. Bērniem ar UDHS fiziska aktivitāte mazina UDHS simptomu nevēlamas izpausmes: ir novērojama mazāk traucējoša uzvedība. Pētījums liecina, ka došanās ar bērniem pārgājienos pie dabas ievērojami samazina UDHS simptomus. Fiziska aktivitāte nespēj aizvietot stimulantu medikamentu terapeitisko efektu. Pierādījumi liecina, ka fiziskā aktivitāte apvienojumā ar stimulantu medikamentiem nodrošina optimālu terapeitisko efektu: stimulantu medikamenti iedarbojas ievērojami efektīvāk indivīdos, kas regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, kā arī indivīdiem, kas tiek ārstēti ar stimulantiem ir augstāka motivācija nodarboties ar fizisku aktivitāti. Pētījumi laboratorijas dzīvniekos liecina, ka iespējams nodrošinot augstu fizisku aktivitāti hiperaktīviem bērniem agrā bērnībā, ir novērojami mazāk traucējoši UDHS simptomi nākotnē.

Visefektīvākais zināmais līdzeklis UDHS simptomu mazināšanā ir stimulatori medikamenti, visbiežāk, metilfenidāts vai amfetamīna sāļi. Stimulantu efektivitāte īslaicīgā UDHS ārstēšanā ir vairākkārt pierādīta, simptomu uzlabojumi ir 70-80% pacientu, kas tos padara par vieniem no visefektīvākajiem zināmajiem psihiatrijas medikamentiem. Terapeitiskais efekts un īslaicīgie blakusefekti ir novērojami uzreiz pēc medikamentozās terapijas sākuma jau pirmajā medikamentu lietošanas reizē.

Latvijā vienīgais legālais stimulatorais medikaments ir metilfenidāts. Visi amfetamīni Latvijā ir nelegāli arī medicīniskiem pielietojumiem, neskatoties uz to pierādīto augsto efektivitāti UDHS ārstēšanā, salīdzināmu bīstamību un kaitīgumu kā metilfenidātam.

Medikamenti neizārstē UDHS, bet tikai īslaicīgi mazina UDHS simptomus. Tie iedarbojas paaugstinot dopamīna un norepefrenīna līmeni smadzeņu reģionos, kas cilvēkiem ar UDHS dabiskā stāvoklī ir netipiski maz stimulēti. Psihostimulanti cilvēkus ar UDHS pazīmēm padara mierīgākus, klusākus un samazina viņu aktivitāti, kas ir pretēja reakcija tam kā tie iedarbojas uz neirotipiskiem indivīdiem.

Ņemot vērā, ka stimulantu medikamenti ir spēcīgas psihotropās vielas, to lietošanai neievērojot ārsta norādījumus ir augsts atkarības risks un tādēļ lielākajā daļā pasaules valstu, ieskaitot Latviju, tie ir stingri kontrolējamas psihotropās vielas par kuru glabāšanu bez receptes un realizēšanu pienākas pat cietumsods.

Vadlīnijas kā tiek lietoti medikamenti atšķiras starp valstīm. Lielbritānijā rekomendācijas ir bērniem izrakstīt medikamentos tikai smagos UDHS gadījumos, taču pieaugušajiem kā pirmo terapeitisko iejaukšanos. ASV tiek ieteikti medikamenti visās vecuma grupās kā pirmā terapeitiskā iejaukšanās. Medikamenti īpaši nav ieteicami bērniem pirmsskolas vecumā lielākajā daļā pasaules valstu. Latvijā medikamentu lietošanā nav oficiālu vadlīniju: gan bērniem, gan pieaugušajiem, medikamentus izraksta tikai retos gadījumos.

Metilfenidāts

Metilfenidāts ir stimulatora psihotropa viela, kas pasaulē plaši tiek izmantota UDHS ārstēšanā bērnu, pusaudžu un pieaugušo vecumā. Pēc farmakodinamikas tas ir dopamīna un noradrenalīna atpakaļuzsūces transportera inhibitors: kad neironi atbrīvo dopamīnu un noradrenalīnu, metilfenidāta molekula aiztur dopamīna un noradrenalīna atpakaļuzsūces transporteru, neļaujot neironam uzsūkt atpakaļ dopamīnu un noradrenalīnu, kas paaugstina dopamīna un noadrenalīna līmeni vairākos smadzeņu reģionos. Tas izlīdzina cilvēkiem ar UDHS tipiski esošo ķīmisko disbalansu, paaugstinot centrālās nervu sistēmas aktivitāti un asins plūsmu smadzeņu prefrontālajā garozā.

Metilfenidāts atvieglo UDHS simptomus 80% pacientu, aptuveni pusei pacientu gandrīz pilnībā normalizē smadzeņu darbību vielas iedarbības laikā. Pētījumi liecina, ka pacientiem ar UDHS, metilfenidāta iedarbības laikā ir labāka darba atmiņa, reakcijas laiks, uzmanība, koncentrēšanās spēja, vieglāk sākt darbus, vieglāk organizēt darbus. Terapetiskiskās dozās paaugstināts garastāvoklis vai eiforija nav novērojama. Metilfenidāta iedarbības laikā ir vērojami uzmanības un uzvedības uzlabojumi bērniem ar UDHS, neatkarīgi no UDHS tipa, taču īpaši izteikti uzlabojumi bērniem ar kombinēto vai hiperaktīvo tipu: metilfenidāta iedarbības laikā ir ievērojami mazāk impulsīva un traucējoša uzvedība.

Daudziem pacientiem metilfenidāts ir saistāms ar mērenu toleranci pie ilgstošas lietošanas, taču ir arī pacientiem, kuriem nav vērojama tolerances izveidošanās un metilfenidāta terapeitiskais efekts nemazinās. Iespējams, ka tolerance izveidojas tikai pacientiem ar īpaši smagu UDHS, kuriem ir vajadzīgas augstas metilfenidāta dozas. Pie īslaicīgas lietošanas vērojama akūta tolerance: katra nākamā doza dienas laikā kļūst mazāk efektīva. Novērots, ka metilfenidāta lietošana paaugstina dopamīna transporteru koncentrāciju smadzenēs, kas, iespējams, nozīmē īslaicīgi paaugstinātu hiperaktivitāti, kad indivīds lietot metilfenidātu.

Bērniem ar UDHS, kas lieto metilfenidātu, salīdzinot ar bērniem ar UDHS, kam netiek veikta stimulantu terapija, ir novērojama smadzeņu struktūras anomāliju izlīdzināšanās un augstāka iespēja, ka UDHS simptomi vēlāk dzīvē mazināsies pietiekami, lai vairs nevajadzētu medikamentozo terapiju. Metilfenidāta ietekme uz bērnu un pieaugušo smadzenēm ir vienāda.

Metilfenidāta galvenie riski ir atkarība, ēstgribas zudums, bezmiegs. Retos gadījumos stimulantu psihoze, īslaicīgi redzes traucējumi, dzīvībai bīstama hipertensija. Pētījums Zviedrijā liecina, ka metilfenidāts nav ievērojami saistīts ar psihozes risku pusaudžos un jaunos pieaugušajos.

Latvijā metilfenidāts ir vienīgais apstiprinātais un legālais stimulatorais medikaments, kas atšķiras pēc iedarbības mehānisma un izomēru kombinācijas dažādās zālēs un ir pazīstams ar zāļu nosaukumiem: Ritalin, Medikinet, Concerta, Medikinet XL. Metilfenidāts Latvijā nav oficiāli apstiprināts lietošanai pieaugušajiem, neskatoties uz to, ka lielākajā daļā Eiropas valstu tas tiek plaši lietots UDHS ārstēšanā pieaugušajiem.

Amfetamīna sāļi

Amfetamīns ir dopamīna un norepefrenīna izdalīšanas stimulators. Amfetamīna molekula piesaistās pie neirona un stimulē to izdalīt dopamīnu un norepefrenīnu, paaugstinot dopamīna un norepefrenīna koncentrāciju neironu sinapsēs vairākos smadzeņu reģionos. Amfetamīns lielākoties ir spēcīgāks, ar agresīvāku stimulāciju nekā metilfenidāts. Amfetamīna sāļu efektivitāte UDHS ārstēšanā ir augstāka nekā metilfenidātam, īpaši indivīdos, kuros dominē neuzmanības simptomi, tā kā šis tips ir visizplatītākā simptomu prezentācija pieaugušajos, Lielbritānijā amfetamīna sāļi tiek uzskatīti par pirmās līnijas ārstēšanas medikamentu, nevis metilfenidāts. Amfetamīni saistāmi ar augstāku atkarības un neatbilstošas lietošanas risku nekā metilfenidāta gadījumā, iespējams, jo neadekvāti lietots metilfenidāts saistāms ar ievērojami nepatīkamāku abstinences sindromu un mazāku eiforiju, kas narkotiku lietotājus iedrošina neizmantot to izklaidējošos nolūkos.

Amfetamīns Latvijā ir plaši izplatīts melnajā tirgū kā nelegāla, izklaides nolūkos lietota narkotiskā viela. UDHS ārstēšanā Latvijā amfetamīna sāļi netiek izmantoti, jo visi amfetamīni ir nelegāli arī medicīniskiem pielietojumiem.

Citi stimulanti

Kofeīns ir spējīgs nedaudz mazināt UDHS simptomus, tomēr tam nav vērtības UDHS ārstēšanā, jo tā iedarbības mehānisms saistās ar iedarbību uz adenozīna receptoriem, nevis dopamīna sistēmu. Nikotīns, būdams CNS stimulants, strauji paaugstina dopamīna līmeni smadzenēs un tādējādi mazina UDHS simptomus gan cilvēkiem ar nikotīna atkarību, gan bez, tomēr tas ir stipri mazāk efektīvs nekā stimulatorie medikamenti, kā arī ar daudz lielāku atkarības risku. Dažās valstīs modafinils tiek izrakstīs UDHS simptomu ārstēšanai, tomēr šis medikaments ir maz pētīts un tā iedarbība ir vājāka nekā metilfenidātam vai amfetamīnam; iespējams, modafinils ir vēlams vāja UDHS ārstēšanai, jo tam nav atkarības riska.

Atomoksetīns

Atomoksetīns ir vienīgais pierādītais efektīvais nestimulantu medikaments UDHS ārstēšanā. Tas paaugstina noradrenalīna līmeni smadzenēs. Atšķirībā no stimulantiem, tā efekti ir kumulatīvi: ieguvumi saglabājas ilgtermiņā un nav manāmi uzreiz pēc zāļu lietošanas sākuma.

Atomoksetīns ir apstiprināts lietošanai bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem. Nav zināma atomoksetīna efektivitāte bērnos, kas jaunāki par 6 gadiem. Tā galvenā priekšrocība pār stimulantiem ir tas, ka tam nav ļaunprātīgas lietošanas potenciāla. Lai gan tas ievērojami mazina neuzmanības un hiperaktivitātes, tā efektivitāte ir zemāka nekā stimulantu medikamentiem. 40% pacientu, kurus ārstē ar atomoksetīnu paliek traucējoši UDHS simptomi. Atomoksetīna efektivitāte ir zemāka nekā stimulantiem, taču ir pierādījumi, ka to var lietot kombinācijā ar stimulantiem. Ārsts var izrakstīts nestimulantus, ieskaitot, atomoksetīnu, ja cilvēkam ir nevēlami, traucējoši blakusefekti no stimuantiem; gadījumos, kad stimulanti nav bijuši efektīvi; vai kombinācijā ar stimulantiem, lai paaugstinātu efektivitāti; vai arī pacientam ir paaugstināts stimulantu atkarības risks.

Lielākajā daļā pasaules valstu atomoksetīns ir otrās līnijas medikaments, jo tas ir mazāk efektīvs un ar lielākiem blakusefektiem nekā stimulantiem. Aptuveni ceturtdaļai pacientu atomoksetīns izraisa vairākas dienas ilgu, nepārejošu nelabumu. Atomoksetīns samazina libido, ir saistāms ar kardiovaskulāru ietekmi, kas salīdzināma ar stimulantiem un tā efekti nepāriet vairākas dienas. Atomoksetīns ir īpaši piemērots pacientiem ar atkarību vēsturi vai klātbūtni, jo šādiem pacientiem stimulantu izrakstīšana var būt riskanta.

Stimulanti uzlabo mācību sekmes, taču atomoksetīns neuzlabo, tā iedarbība vairāk saistāma ar uzlabotu uzvedību. Latvijā atomoksetīns tiek pārdots zālēs Strattera un ir licencēts lietošanai gan bērniem, gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem.

Citi medikamenti

UDHS simptomus, īpaši impulsivitāti un agresivitāti, var mazināti arī antipsihotiķi, kas ASV tiek uzskatīti par pašu pēdējo pieļaujamo terapeitisko iejaukšanos. Antidepresanti kā bupropions, MAOI un tricikliskie antidepresanti var mazināt UDHS simptomu ārējās izpausmes.

Starp indivīdiem ar UDHS, smagums variē spektrā no viegliem traucējumiem līdz invaliditātei. Pie vieglām UDHS formām var būt augsta funkcionētspēja sabiedrībā ar grūti pamanāmu neuzmanību un hiperaktivitāti. Ar viduvēji smagu UDHS indivīdam var būt ievērojamas grūtības funkcionēt sabiedrībā un komorbīdas psihiskas problēmas kā miega traucējumi, atkarības, depresija un trauksme, ko nereti izraisa neārstēti UDHS simptomi. Ar īpaši smagām UDHS formām ir iespējama tādu mērogu neuzmanība, ka indivīds var nepamanīt uz ielas automašīnas vai izteiktas, sociāli neadekvātas hiperkinēzes, piemēram, pieaudzis cilvēks enerģiski krata galvu klausoties mūziku sabiedriskajā transportā.

Grūtības mācībās un darba vietā

UDHS ilgstoši tika uzskatīts par uzvedības traucējumiem, kas ir vērā ņemami tikai skolās un citās dzīves jomās netraucē. Bērniem ar UDHS ir ievērojami sliktākas sekmes nekā vienaudžiem ar līdzīgu intelekta līmeni. Pieradījumi liecina, ka UDHS ietekme uz sekmēm ir tikpat nozīmīga kā indivīda intelekta. 7 no 10 gadījumiem bērniem ar UDHS ir vēl kāds mācīšanās traucējums, piemēram, disleksija.

Augstskolu studentiem ar UDHS ir zemākas atzīmes un ievērojami biežāk pamet izglītības iestādi. Bieži novērots, ka indivīdiem ar UDHS augstākā izglītība rada ievērojami augstākas grūtības nekā vidusskola, galvenokārt, ievērojami pieaugušas mācību slodzes dēļ.

ASV vecuma grupā 23 — 32 gadi, UDHS saistām ar astoņas reizes lielāku bezdarba risku: 16,6% jauniešu ar UDHS ir ilgstoši bezdarbnieki, salīdzinot ar 2,4% jauniešu bez UDHS. Lielākā daļa jauniešu ar UDHS dara fizisku darbu, tikai 6% ir apguvuši kādu specializētu profesiju, salīdzinot ar 20% cilvēkos bez UDHS. Pētījums ASV liecina, ka tikai 34% cilvēku ar UDHS ir pilnas slodzes darbā, salīdzinot ar 59% sabiedrībā kopumā. Zviedrijā pieaugušajiem ar UDHS novērota vidēji par 20% zemāka alga nekā cilvēkiem bez UDHS. Cilvēkiem ar UDHS novērojama zemāka produktivitāte darbā: produktivitātes kritums ir ekvivalents aptuveni 22 darba dienām gadā. Darbiniekiem ar UDHS ir par 30% lielāka iespēja būt ilgstošām grūtībām atrast darbu, par 60% augstāka iespēja tikt atlaistiem no darba un par 300% augstāka iespēja impulsīvi pamest darba vietu.

Grūtības darba vietā

Cilvēkiem ar UDHS ir 8 reizes augstāks bezdarba risks. Neuzmanība un impulsivitāte parasti padara cilvēkus ar UDHS sliktākus nekā kolēģus darbos, kuri saistās ar precīzu instrukciju izpildīšanu. Papildus cilvēkiem ar UDHS mēdz būt problēmas sociālās attiecībās ar kolēģiem, jo viņi bieži runā impulsīvi, nereti nepārdomāti aizvainojot cilvēkus un traucējot citiem veikt darbu. Cilvēkiem ar UDHS emocionālā disregulācija pie īsta vai uztverta pāridarījuma var likt atklāti sadumpoties pret priekšniekiem.

Tomēr lielākā daļa cilvēku ar UDHS atrod darbavietas, kurās ir spējīgi funkcionēt izmantojot apzinātus un neapzinātus traucējumus kompensējošus mehānismus.

Atkarības

Neārstēts UDHS, iespējams, ir galvenais atkarību veicinošais faktors sabiedrībā. Cilvēkiem ar UDHS dopamīna sistēmas samazināta aktivitāte rada neproporcionāli augstu atalgojumu lietojot psihotropas vielas vai spēlējot spēles un līdz ar to pastiprinātu DeltaFosB transkripcijas faktoru pēc šādu darbību veikšanas, kas nozīmē, ka ir dabiska tieksme uz visu veidu atkarībām. Stimulantu medikamentu lietošana mazina atkarību risku aptuveni par trešdaļu, galvenokārt samazinātas impulsivitātes dēļ, tomēr arī indivīdiem ar ārstētu UDHS saglabājas augstāks atkarības risks nekā cilvēkiem bez UDHS.

Cilvēkiem ar UDHS ir ļoti izplatīta atkarība no nikotīna, atkarības risks ir aptuveni 2 reizes lielāks nekā cilvēkiem bez UDHS. Pētījumi liecina, ka nikotīns, būdams psihostimulants, tā iedarbības laikā, samazina UDHS simptomus un uzlabo koncentrēšanās spējas un produktivitāti cilvēkiem ar UDHS. Iespējams, ka cilvēki ar laicīgi neatklātu UDHS pusaudžu gados sāk pašmedicēties, lietojot nikotīnu. Cilvēki ar UDHS ļoti reti beidz lietot nikotīnu un viņu atkarība ir daudz grūtāk ārstējama nekā neirotipiskiem indivīdiem. Salīdzinot ar stimulantu medikamentiem, nikotīns izraisa ļoti spēcīgu atkarību, ir kaitīgāks kardiovaskulārajai sistēmai un tā terapeitiskais efekts salīdzinot ar stimulantu medikamentiem ir niecīgs. Pierādījumi liecina, ka stimulantu medikamentu lietošana nekompensē nikotīna atkarību un bieži vien to tieši pastiprina, iespējams, jo augstāks toniskais dopamīna līmenis pastiprina nikotīna efektus.

Cilvēkiem ar UDHS samazinātais dopamīna līmenis smadzenēs iedrošina viņus impulsīvi veikt aktivitātes, kas izdala smadzenēs augstu dopamīna līmeni, kas nozīmē aptuveni trīs reizes augstāku atkarības risku gan no alkohola, gan no narkotiskajām un psihotropajām vielām, gan azartspēlēm, gan citām nevēlamām aktivitātēm. Aptuveni ceturtdaļai cilvēku ar azartspēļu atkarību ir diagnostificējams UDHS. Līdz pat pusei cilvēku, kuriem ir atkarība no datorspēlēm vai interneta lietošanas, ir diagnostificējams UDHS.

Noziedzība

Pētījumi liecina, ka aptuveni 25% ieslodzīto dažādās valstīs ir UDHS pazīmes, kas ir ievērojami augstāk nekā sabiedrībā kopumā (2-5%). UDHS paaugstina risku nonākt ieslodzījumā par 8 līdz 10 reizēm; no cilvēkiem ieslodzījumā ar UDHS, mazāk nekā 5% diagnozi tika atklāta bērnībā vai pusaudžu gados. Aptuveni 40% ieslodzītu sieviešu ir UDHS. Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS ir aptuveni 8 līdz 10 reizes lielāks risks tikt krimināli sodītam nekā cilvēkiem bez UDHS. Lielbritānijā tiek ieteikts visus krimināli sodītus cilvēkus pārbaudīt uz UDHS, jo ārstēšana samazina gan pirmreizējas, gan atkārtotas noziedzības risku. UDHS ārstēšana ar stimulantiem mazina noziedzības risku vīriešiem par 32%, sievietēm par 41%.

Noziedzību UDHS gadījumā visbiežāk izraisa narkotiku lietošana un tirgošana, gandrīz visi cilvēki ar UDHS nonāk cietumā ar narkotiku noziegumiem. Noziedzības risku mazākā mērā paaugstina funkcionētspējas grūtības sabiedrībā — cilvēkiem ar UDHS bieži ir problēmas saglabāt darbu un uzturēt sociālas attiecības darba vietā, kas savukārt, iedrošina neproporcionāli daudz cilvēkus ar UDHS pievērsties nelegāliem ienākumu ieguves veidiem, piemēram, zādzībām, narkotiku tirgošanai, krāpšanai utt. Šis efekts ir īpaši izteikts, ja cilvēks ar UDHS ir audzis nabadzībā, cietis no vardarbības ģimenē vai piedzīvojis sociālu izstumtību skolā. Atšķirībā no citiem psihiskiem traucējumiem, kas saistāmi ar augstu noziedzības risku kā sociopātiju vai psihopātiju, cilvēkiem ar UDHS nav pasliktināta empātija un parasti ir vērojams dziļš ieskats savas rīcības negatīvajās sekās un vēlēšanās nākotnē to pārtraukt; noziegumu veikšana tiek racionalizēta ar pragmatiskiem cēloņiem, piemēram, nopelnīt naudu iztikai.

Cilvēkam ar UDHS varbūtība dzīves laikā nonākt cietumā ir līdz pat 15-20%, kas ir augstāka nekā varbūtība pabeigt augstākās izglītības iestādi. Iespējams, ka noziedznieki ar UDHS neproporcionāli bieži nonāk cietumos neuzmanības, impulsivitātes un hiperaktivitātes dēļ pieļaujot vairāk kļūdu, kas paaugstina pieķeršanas risku.

UDHS ir saistīts ar augstāku sociopātijas un psihopātijas risku: pat 10-20% indivīdu ar UDHS attīstās vismaz dažas antisociālas personības pazīmes. Antisociālu uzvedību, iespējams, rada atkārtota, traumatiska pieredze bērnībā, ko izraisa UDHS simptomu radīta sociāla nepieņemtība un regulārs nosodījums izglītības iestādēs, sociālās situācijās un mājās. 65% cilvēku, kuriem ir antisociālie personības traucējumi (sociopātija/psihopātija) ir diagnostificējams UDHS. Iejūtīga audzināšana saistāma ar mazāku antisociālu uzvedību bērnos ar UDHS, taču pārlieku kontrolējoša: ar augstāku.

Satiksmes negadījumi

Abu dzimumu cilvēkiem ar UDHS ir par aptuveni 45% augstāks risks ciest nopietnā satiksmes negadījumā. UDHS medikamentu kā amfetamīna vai metilfenidāta lietošana braukšanas laikā vīriešiem saistāma ar par 58% mazāku iespēju nonākt ceļu satiksmes negadījumā, sievietēm uzlabojums pētījumā netika novērots, iespējams, jo sievietēm ar UDHS paaugstinātu satiksmes bīstamību rada neuzmanība, nevis impulsivitāte. Citā pētījumā atklāts, ka cilvēkiem ar UDHS, tiekot ārstētiem ar stimulantu medikamentiem, ir par 40% zemāks risks nonākt slimnīcā satiksmes negadījumu dēļ. Cilvēkiem ar UDHS ir par 68% augstāks risks būt par satiksmes negadījuma izraisītājiem.

UDHS pacientu pētījums braukšanas simulatoros rāda ievērojami sliktākas braukšanas prasmes nekā cilvēkiem bez UDHS. Biežāk novērojama impulsīva braukšana: ātruma pārsniegšana, dusmošanās uz citiem satiksmes dalībniekiem, nedrošāka joslu maiņa uz lielceļiem un lielāka nelaimes gadījuma iespēja pēc negaidīta notikuma uz ceļa. Īpaši hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi saistāmi ar paaugstinātu bīstamību, uzmanības deficīti šajā pētījumā spēlēju mazāku lomu, taču, iespējams, ka simulators būdama jauna vide radīja paaugstinātu uzmanību UDHS pacientos un pie braukšanas reālajā dzīvē arī neuzmanība izraisītu paaugstinātu bīstamību.

Jauniešiem ar UDHS ir 62% augstāks satiksmes negadījumu risks pirmā mēneša laikā pēc braukšanas tiesību iegūšanas, nekā pusaudžiem bez UDHS; vēlāk dzīvē risks ir aptuveni 37%, kas izskaidrojams ar lēnāku braukšanas prasmju apgūšanu nekā cilvēkiem bez UDHS.

Cilvēkiem ar UDHS, lai uzlabotu braukšanas drošību tiek ieteikts braukšanas laikā lietot stimulantu medikamentus un pielāgot braukšanu, tā lai tā prasa vairāk uzmanības un ir grūtāk novērsties: nelietot kruīza kontroli, izvēlēties automašīnu ar manuālu pārnesumkārbu, apzināti novietot telefonu nepieejamā vietā.

Nelaimes gadījumi

Nelaimes gadījumus cilvēkiem ar UDHS izraisa neuzmanība un impulsivitāte — viņi bieži nelieto drošības sistēmas, nepievērš uzmanību potenciālajiem draudiem, kā arī veic darbus nedomājot tiem līdzi. Neuzmanība bieži no indivīda skatupunkta ir apzināta, kas liecina par izpildfunkcijas deficītu, neadekvāti izvērtējot kādas darbības ieguvumus un riskus, piemēram, indivīds ar UDHS var izdomāt, ka iespēja nonākt avārijā ir pietiekama maza, lai lietot drošības siksnu nebūtu jēgas. Nelaimes gadījumu risks īpaši augsts ir pusaudžu un jaunu pieaugušo vecumā, un nelaimes gadījumu risku ievērojami mazina UDHS ārstēšana ar stimulantu medikamentiem. Cilvēki ar UDHS biežāk saņem apdrošināšanas izmaksu dažādu nelaimes gadījumu un traumu dēļ.

Ar UDHS ikgadējais nāves risks ir par 78% augstāks nekā cilvēkiem bez UDHS un aptuveni 13% cilvēku ar UDHS iet bojā nelaimes gadījumos, salīdzinot ar 4% populācijā kopumā. Pētot cilvēku ar UDHS nāves risku Dānijā tika atklāts, ka 78% cilvēku ar UDHS mirst priekšlaicīgi no nelaimes gadījumiem un veselības problēmām, kuras ir novēršamas.

Cilvēkiem ar UDHS var būt sagrozīta baiļu sajūta — tā var būt netipiski spēcīga uz darbībām, kas nav bīstamas, taču uz objektīvi bīstamām darbībām un lietām tā var būt ievērojami zemāka nekā neirotipiskiem indivīdiem, kā arī, pat spēcīgas bailes var neatbaidīt indivīdu no kādas darbības veikšanas.

Grūtības ar sociālām attiecībām

Impulsivitāte sociālās attiecībās var izpausties kā citu apzināta vai neapzināta aizvainošana, sociāli nepieņemamu personisku detaļu stāstīšana, atklāta citu cilvēku kritizēšana, nepiedienīgs vai situācijai neatbilstošs humors, runāšana par tēmām, kas citiem neinteresē vai izraisa nepatiku, citu pārtraukšana sarunas brīdī un iejaukšanās svešās sarunās.

Hiperaktivitāte sociālās attiecībās bieži izpaužas kā runāšana bez apstājas — cilvēki ar UDHS mēdz aizplūst minūtēm ilgos monologos, nereti par tēmām, kas citiem neinteresē; var būt bieža stāstīto tēmu maiņa, bieži bez jebkādas atbildes no sarunu biedra; teiktais ir pārlieku sarežģīts, ar daudz nevajadzīgām detaļām. Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt problēmas arī ar sociālo tīklu lietošanu, impulsīvi nemitīgi pārbauda ziņas, raksta impulsīvus komentārus, liek netipiski daudz ierakstus sociālajos tīklos, raksta garus monologus citiem īsziņās. Pie uzmanīgas, oficiālas runas, cilvēki ar UDHS bieži rausta valodu, izlaiž vārdus un mēdz pārteikties; kā arī, īpaši bērnu vecumā, UDHS var būt komorbīds ar diagnostificējamiem runas traucējumiem.

Neuzmanība sociālās attiecībās bieži izpaužas kā nedzirdēšana, ko saka, pat ja tieši uzrunā; grūtības noturēt acu kontaktu; klausīšanās neuztverot runātā jēgu; pārmērīga skatīšanās apkārt, kā arī kādas citas lietas pēkšņa darīšana sarunas brīdī; nespēja ilgstoši runāt par jebkādu tēmu, kas personīgi neinteresē; svarīgu datumu, pienākumu, dāvanu aizmiršana; atklāta neieinteresētības izrādīšana sarunas brīdī; neverbālās komunikācijas nepamanīšana vai ignorēšana. Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt kompensējoši mehānismi kā automātiskas frāzes, automātiskas atbildes un nespēdami klausīties, viņi mēdz tēlot viltus interesi sarunās.

Emocionāla disregulācija var likt nepamatoti raizēties par maziem sīkumiem, sadusmoties neadekvātās situācijās un impulsīvi reaģēt uz negatīvām emocijām. Cilvēkiem ar UDHS bieži raksturīgs ievērojami lielāks strīdīgums nekā neirotipiskiem indivīdiem, citu ieskatā par bezjēdzīgām tēmām. Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt īpaši asas reakcijas pret atraidījumu, kas viņus var padarīt bailīgus sociālās situācijās un radīt komorbīdas sociālas bailes.

Iepriekš uzskaitītie iemesli bieži vien cilvēkus ar UDHS padara sociāli izolētus no citiem, kā arī rada problēmas personīgajās attiecībās gan darbā, gan ģimenē, gan draugu lokā. Citi cilvēki, īpaši plašākā sabiedrībā, mēdz cilvēkus UDHS simptomu dēļ kļūdaini uztvert kā egocentriskus un narcisistiskus; bieži cilvēki ar UDHS tiek uztverti kā kaitinoši, dīvaini un apnicīgi. Skolas vecumā bērni ar UDHS nereti kļūst par atstumtajiem un ir mobinga upuri; kā arī paši kļūt par huligāniem pret citiem. Pieaugušajiem ar UDHS bieži ir mazāk draugu, ir vājas sociālās attiecības un bieži darbā kļūst sociāli izstumti kolēģu vidū. Laulības šķiršanas risks ir divreiz lielāks nekā cilvēkiem bez UDHS; šķiršanās risks ir īpaši augsts, ja UDHS nav atklāts. Ir paaugstināts komorbīdu personības traucējumu risks.

Bieži ir raksturīga seksuāli impulsīva uzvedība — cilvēkiem ar UDHS parasti ir vairāk seksa partneru un sāk ar seksu nodarboties agrākā vecumā, nekā vienaudži; daudz biežāk nekā citi nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas.

UDHS ietekme uz sabiedrību

ASV pētījums liecina, ka ASV, neskatoties uz plašo ārstēšanu, katru gadu UDHS dēļ zaudē 143 līdz 266 miljardus ASV dolāru, jeb 0,5 līdz 1% visa IKP. Neatklāts un neārstēts UDHS sabiedrībā tieši saistīts ar augstāku noziedzību, sliktākiem mācību sasniegumiem, biežākām avārijām, sliktāku ekonomisko situāciju, izplatītāku nikotīna, narkotiku un alkohola lietošanu, pusaudžu grūtniecību, lielāku slogu veselības aprūpei un zemāku dzīves kvalitāti.

UDHS ir viena no vispretrunīgākajām psihiatrijas diagnozēm. Vairāki speciālisti vēsturiski nolieguši tā esamību un UDHS vēsturiski ticis kritizēts kā medicīniska iejaukšanās pašu cilvēku motivācijas trūkuma ārstēšanā vai rakstura iezīmju padarīšana par psihiatrisku diagnozi. Dažādās kultūrās var būt ievērojami atšķirīgas uzvedības normas un kas uzskatāms par normālu un, kas par nepieņemamu uzvedību, kas ievērojami sarežģī standartizētu UDHS noteikšanas kritēriju ieviešanu visā pasaulē.

Mūsdienās UDHS esamība netiek noliegta, tas tiek atzīts faktiski visās pasaules valstīs un visos psihiatrisko diagnožu klasifikatoros, taču ievērojami atšķiras interpretācija tajā, kas ir ārstējams UDHS un kas ir normāla un pieļaujama neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte. ASV un Kanādā par UDHS uzskata jebkuru neuzmanību, hiperaktivitāti un impulsivitāti, kas ievērojami un regulāri apgrūtina funkcionētspēju. Krievijā un Austrumeiropā nereti tiek noliegta šī sindroma esamība vai arī par UDHS tikai uzskata īpaši smagas formas ar izteiktu hiperkinēzi.

Vispretrunīgākā ir stimulantu izmantošana UDHS ārstēšanā. Stimulanti kā amfetamīns un metilfenidāts visās pasaules valstīs tiek uzskatīti par īpaši bīstamām psihotropojām vielām un to lietošana ārpus medicīniskiem pielietojumiem nereti ir krimināli sodāma. Šādu vielu došana bērniem un pusaudžiem ar uzvedības problēmām, nereti rada morālu paniku sabiedrībā un sensacionālus ziņu rakstus. Ļaunprātīga stimulantu lietošana lielās dozās izraisa ļoti spēcīgu atkarību, kā arī terapeitiska stimulanta lietošana pēc ārsta norādījumiem retos gadījumos arī saistāma ar ievērojamām nevēlamām blakusparādībām, tāpēc lielā daļā pasaules stimulanti tiek uzskatīti par pēdējo pieļaujamo risinājumu UDHS ārstēšanā, neskatoties uz to, ka tie ir visefektīvākā terapeitiskā iejaukšanās cilvēku ar UDHS dzīves kvalitātes uzlabošanā un ir saistīta ar samazinātu, nevis paaugstinātu atkarības risku. Stimulanti dod nekavējošus uzlabojumus bērniem un pieaugušajiem ar UDHS, taču nav pilnībā zināmi to efekti ilgtermiņā. Ņemot vērā, ka stimulanti rada nekavējošas uzvedības izmaiņas, padarot indivīdus ar UDHS klusus, koncentrētus un mierīgus, daudzi UDHS pacienti, īpaši pusaudžu vecumā, protestē un apzināti izvairās no to lietošanas; Rietumu sabiedrības popkultūrā ir izplatīts stereotips, ka stimulanti uztaisa cilvēkus ar UDHS par produktīviem zombijiem bez emocijām.

ASV pēdējo 20 gadu laikā ir novērojama "UDHS epidēmija", atklāta UDHS daudzums bērnu vecumā ievērojami audzis, un līdz ar to izrakstīto stimulantu medikamentu daudzums UDHS ārstēšanai. ASV plaši tiek uzskatīts, ka bērnu vecumā UDHS diagnoze tiek noteikta nepamatoti bieži, jo uzvedības prasības bērniem spēt 6 stundas dienā nekustīgiem nosēdēt skolas solā nav reālistiskas un UDHS diagnoze tiek kļūdaini konstatēta pilnībā veseliem bērniem, kuriem nebūtu novērojami UDHS traucējumi citās, aktīvākās vidēs. ASV Kentuki štatā pat 19% bērnu kādreiz dzīvē ir diagnostificēts UDHS. Pēc DSM-IV kritērijiem veicot diagnostiku Lielbritānijā, UDHS tiek atklāts 3-9% gadījumu, tātad ievērojami retāk nekā ASV. Iespējams, ka ASV patiešām ir augstāka UDHS izplatībā nekā Eiropā, jo populācijā ir ievērojami izplatītāki UDHS risku veicinoši gēni, ko varētu būt izraisījis tas, ka cilvēki ar impulsīvāku uzvedību ir biežāk migrējuši uz citu kontinentu, tādējādi paaugstinot šādu gēnu izplatību.

Visā pasaulē ir plaši izplatītas sazvērestības teorijas, ka UDHS neeksistē un esot psihiatrijas un farmācijas nozares izdomāta sazvērestība, lai pārdotu stimulantus. Biežāk izplatītas teorijas, ka UDHS diagnožu noteikšanu apzināti lobē farmācijas firmas. Īpaši negatīvi tiek uztverta nepareizu diagnožu noteikšana bērniem, nevajadzīgi izrakstot stimulantus. Īpaši agresīvi pret UDHS diagnozi un stimulantu izmantošanu ārstēšanā vēršas scientoloģijas kults ASV, kas pilnībā noliedz jebkādu psihiatrijas esamību un uzskata to par sazvērestību pret visu cilvēci. Liela daļa kampaņu pret UDHS medikamentiem ir saistāma ar scientoloģijas veiktu dezinformāciju. Bieži dezinformācijā tiek apgalvots, ka stimulanti izraisa atkarību, dodot salīdzinājumus atkarības biežumā cilvēkos ar UDHS un cilvēkiem bez UDHS, ignorējot faktu, ka neārstēts UDHS paaugstina atkarības risku pats par sevi. Indivīdi ar UDHS bieži tiek vainoti savos traucējumos un UDHS simptomu dēļ plaši uzskatīti par slinkiem, nemotivētiem, stulbiem, pārgalvīgiem, lēniem un egoistiskiem. Gadījumos, kad cilvēki ar UDHS ārstējas, medikamentu lietošanas dēļ sabiedrībā viņus bieži uzskata par narkomāniem. ASV izplatīts sabiedrības nosodījums pret cilvēkiem ar UDHS, kas ārstējas ar stimulantiem, kā arī pret vecākiem, kuru bērni tiek ārstēti ar stimulantiem. Kauna dēļ daudzi UDHS pacienti atsakās lietot medikamentus pat gadījumos, kad tie ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti. Bieži izplatīts apgalvojums, ka UDHS diagnoze esot tikai attaisnojums, lai būtu slinks. Ir plaši izplatīti aizspriedumi pret indivīdiem ar UDHS, ko izraisa UDHS diagnozes noliegums un pat nedaudz sociāli nevēlamas uzvedības, piemēram, pļāpīguma nosodījums sabiedrībā.

Hiperaktivitāte jau ilgstoši ir novērota kā daudzos cilvēkos izplatīta pazīme. Skotu ārsts sers Aleksandrs Kričtons apraksta "mentālu nemieru" savā 1798. gadā sarakstītajā grāmatā Ieskats garīgu noviržu dabā un izcelsmē. Viņš novēroja bērnos uzvedību, kur raksturīga neuzmanība un fizisks nemiers. Pirmais nepārprotamais UDHS apraksts tiek uzskatīts, ka tika aprakstīts 1902. gadā un to izdarīja pediatrs Džordžs Stills lekciju sērijā, kuru viņš pasniedza Londonas Karaliskajā ārstu kolēģijā. Viņš novēroja, ka gan dabiskas personības iezīmes, gan uzaugšanas apstākļi ietekmē šos traucējumus.

Britu neirologs un psihiatrs Alfrēds Tredgolds sprieda, ka ir saistība starp smadzeņu bojājumiem un uzvedības un mācīšanās problēmām, kuras varētu izskaidrot encefalīta epidēmija, kas pasaulē plosījās starp 1917 un 1928. gadu.

Terminoloģija ar kādu tika aprakstīts UDHS ir vairākkārt mainījusies: DSM-I (1952) klasifikatorā "minimāla smadzeņu disfunkcija", DSM-II (1968) klasifikatorā "bērnības hiperkinētiskie traucējumi", DSM-III (1980) klasifikatorā "uzmanības-deficīta traucējumi ar vai bez hiperaktivitātes". 1987. gadā DSM-III-R klasifikatorā nosaukums tika nomainīts uz ADHD (Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi), DSM-IV klasifikatorā 1994. gadā diagnoze tika sadalīta trīs apakštipos: UDHT neuzmanīgais tips, UDHT hiLīdz 1990. gadiem daudzi pps, un UDHT kombinētais tips. Terminoloģija netika mainīta DSM-5 klasifikatorā, kas ASV tika apstiprināts 2013. gadā. SSK-11 klasifikators pārņems ASV izmantoto UDHS diagnozes klasifikāciju visā pasaulē. Cits termini UDHS aprakstīšanai ir bijis "minimāli smadzeņu bojājumi", kas tika lietots ASV 1930. gados.

1934. gadā benzedrīns (amfetamīns) kļuva par pirmo stimulantu medikamentu, kas tika apstiprināts ārstēšanai ASV. Metilfenidāts tika ieviests 1950. gados, un dekstroamfetamīns 1970. gados. Stimulantu izmantošana UDHS ārstēšanai pirmo reizi aprakstīta 1937. gadā. Čārlzs Bredlijs deva bērniem ar uzvedības problēmām benzedrīnu un novēroja, ka tas uzlabo mācību sasniegumus un uzvedību.

Līdz 1990. gadiem tika atklāts, ka bērniem ar UDHS ir mazāks prefrontālais-striatālais neironu tīkls. Šajā pašā laika periodā tika atklāts ģenētisks komponents un UDHS tika atzīta par paliekošiem, ilgtermiņa traucējumiem, kas daudziem cilvēkiem ir ne vien bērnībā, bet arī pieaugušo vecumā. 1990. gados UDHS tika sadalīs trijos pašlaik zināmajos apakštipos, pamatojoties uz pacientu simptomu klasifikācijas pētījumiem, kurus veica Lahijs un kolēģi.

Latvijā UDHS, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm un ASV tiek atklāts ļoti reti. Ir sabiedrībā plaši zināms par tā izplatību bērnu vidū un katru gadu tiek konstatēts UDHS aptuveni 150 bērniem, pieaugušajiem tas tiek atklāts tikai īpaši retos gadījumos. 2012. gadā ārstēti tikuši 1060 bērni ar UDHS. Neskatoties uz to, ka UDHS pasaulē ir 5 līdz 8% bērnu, Latvijā tas dzīves laikā netiek atklāts pat 1% bērnu. Nav nekāda pamata domāt, ka Latvijā UDHS būtu retāk izplatīts nekā citviet pasaulē, Latvijā UDHS diagnostika ir nepietiekama gan bērnu, gan pieaugušo vecumā. Adoptētu bērnu pētījumi liecina, ka Austrumeiropā UDHS pazīmes bērnos ir izplatītākas nekā Rietumeiropā.

Pieaugušajiem Latvijā UDHS tiek atklāts tikai retos, atsevišķos gadījumos. Ņemot vērā, ka Latvijas psihiatrija joprojām balstās uz speciālistiem, kas izglītojušies Padomju Savienības izglītības sistēmā, ir ļoti liela nezināšana arī speciālistu starpā par UDHS, kas pirms Padomju Savienības sabrukuma nebija plaši pētīta un zināma diagnoze, atšķirībā no ASV. Ļoti bieži pieaugušo UDHS tiek misdiagnostificēts kā citi psihiski un neiroloģiski traucējumi, piemēram, depresija, veģetatīvā distonija vai nemiers un trauksme, vai arī tiek atklāta tikai komorbiditāte, bet ne pats UDHS.

Rietumeiropas valstīs, ASV, Austrālijā, Kanādā, Izraēlā, Jaunzēlandē stimulatoru terapija ar metilfenidātu vai amfetamīnu parasti ir pirmā medicīniskā iejaukšanās, kas tiek veikta, lai ārstētu UDHS, taču Latvijā metilfenidāts tiek izrakstīts ļoti reti un tikai īpašos gadījumos, kad visas citas psihiatriskās iejaukšanās nav devušas cerētos rezultātus. 2019. gada pavasarī Latvijā bija pilnīgs stimulantu medikamentu trūkums atstājot visus UDHS pacientus bez zālēm. Latvijā metilfenidāts nav Zāļu Valsts aģentūras apstiprināts lietošanai pieaugušajiem. Šī iemesla dēļ, neskatoties uz metilfenidāta augsto efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā, Latvijā pieaugušajiem tas tiek izrakstīts ļoti retos gadījumos, lielākoties turpinot terapiju pēc pilngadības sasniegšanas.

Amfetamīns, kas pasaulē ir visplašāk lietotais un visefektīvākais zināmais medikaments UDHS ārstēšanai pieaugušajiem, Latvijā ir pilnībā nelegāls arī medicīniskiem pielietojumiem un atrodas I narkotisko un psihotropo vielu sarakstā.