Provodņiks

līdz 1915. gadam.

1889. gadā rūpnīcā strādāja 650, 1897. gadā 2775 (1267 latvieši, 1254 lietuvieši un poļi, 177 krievi, 59 vācieši un 18 igauņi), bet pirms Pirmā pasaules kara ap 6000 darbinieku.

"Provodņiks" nodibināts 1888. gadā, sākotnēji rūpnīca ražoja gumiju ķirurģijai, cieto gumiju galošām un linoleju 13 700 m² ražošanas platībā. Uzņēmuma pamatkapitāls bija 700 000 rubļu 1888. gadā. 1889. gada rudenī nodega galošu cehs un rūpnīca apturēja savu darbību, to atsākot pēc gada. Pirmās "Provodņika" ražošanas ēkas projektēja Edmunds fon Trompovskis un Jans Benedikts Vodzinskis (Wodzinski 1859—1926). Pēc 1892.—1900. gada saimnieciskās krīzes pārvarēšanas ražošanas apjomi strauji palielinājās un 1906. gadā ražošanas telpu platība sasniedza 46 000 m², pamatkapitāls 1907. gadā pieauga līdz 7 miljoniem rubļu un rezerves kapitāls līdz 6 miljoniem rubļu. Gada apgrozījums 1910. gadā bija 21 miljons rubļu. Galošu ražošana pieauga no 500 pāriem dienā 1889. gadā līdz 35 000 pāru dienā 1910. gadā.

1914. gadā biedrībai "Provodņiks" piederēja 220 ražošanas un dzīvojamo ēku. Tā lielos daudzumos ražoja tehnisko gumiju, gumijas šļūtenes, riepas (gan automašīnu, gan vieglo ratu), linoleju, izolācijas materiālus, azbesta izstrādājumus un audumu, ebonītu, ūdensnecaurlaidīgus audumus, rotaļlietas (galvenokārt bumbas). Pēc ražošanas apjomiem tā laika pasaules gumijas izstrādājumu ražošanā "Provodņiks" ieņēma ceturto vietu, bet riepu ražošanā — otro vietu.

1915. gadā visas iekārtas evakuēja uz Krieviju. Pēc Pirmā pasaules kara rūpnīcas telpās darbojās kokapstrādes rūpnīca (1925—1935), bet Latvijas PSR laikā 1946. gadā tajās sāka darboties Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca (RER).

Vadība

Fabrikas izpilddirektors (no 1900. gada), ģenerāldirektors un valdes priekšsēdētājs (no 1906. gada) bija Boriss Vitenbergs (Boris Wittenberg; 1867—1942). Tehniskie direktori bija Arnolds fon Hertvigs (1859—1928), Artūrs Fēgedings (1878—1936), Kārlis Hanss Ēmans (1859—pēc 1920).

24°7′2″E / 56.99389°N 24.11722°E / 56.99389; 24.11722