Pārkinsona Slimība: Hroniska centrālās nervu sistēmas slimība

Šīs slimības iespaidā cilvēkiem ir kustības un runas traucējumi. Bieži vien tā iespaido arī cilvēku garastāvokli, uzvedību un domāšanu. Tā nosaukta ārsta Džeimsa Pārkinsona (James Parkinson) vārdā, kurš 1817. gadā pirmais aprakstīja tās simptomus.

Muhameds Ali, Maikls Dž. Fokss un Jānis Pāvils II ir slavenākie cilvēki, kurus ir piemeklējusi šī slimība.

Ik gadu 11. aprīlī tiek atzīmēta Vispasaules Pārkinsona slimības diena. Stradiņa slimnīcā 2012. gadā ir atklāts Neirodeģeneratīvo slimību centrs, kur sniedz konsultācijas un rehabilitāciju tiem kuri slimo ar Pārkinsona slimību. Pārkinsona slimības biedrība Latvijā tika dibināta 2012. gadā.

Slimība skar vienu no 100 cilvēkiem virs 60 gadu vecuma. Vidējais saslimšanas vecums ir 60 gadi. Apmēram 10% -20% slimnieku ir jaunāki par 50 gadiem, un apmēram puse no tiem tiek diagnosticēti pirms 40 gadu vecuma. Gandrīz divreiz biežāk tā ir novērojama vīriešiem. Sakarā ar to, ka Pārkinsona slimība skaitās vecāka gada gājuma cilvēku kaite, jaunākiem pacientiem pie līdzīgiem simptomiem tā ilgāku laiku netiek diagnosticēta. Latvijā precīzas pacientu uzskaites nav (uz 2012. gadu), taču, pēc mediķu datiem no tās cieš vairāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju.

Pārkinsona slimības cēloņi vēl nav atklāti, tā varētu attīstīties gēnu un vides mijiedarbībā.

Kā iespējamie veicinošie apstākļi ir uzskatīti smago metālu, pesticīdu un citu neirotoksīnu ietekme, galvas traumas (piemēram, galvaskausa traumas bokseriem), mikroinfarkts, insults, vīrusi.

Tabakas smēķētājiem un cilvēkiem, kuri dzīves laikā dzer daudz kofeīnu saturošus dzērienus, ir novērots samazināts risks saslimt ar Pārkinsona slimību.

Vairāku gēnu iesaistība ir pierādīta agrīnajā slimības formā (kas attīstās vecumā pirms 50 gadiem, un vēl biežāk pirms 40 gadiem). Pirmkārt, mutācijas gēniem kas kodē Alfa-sinukleīnu (angl. α-Synuclein), proteīnu, ko lielā daudzumā atrod slimībai raksturīgos Levi-ķermenīšu sakopojumos smadzenēs. Bet visizplatītākajām formām (95% gadījumu) ģenētiskā uzņēmība vēl nav skaidra. Pētījumi gadījumos ar dvīņiem neuzrāda ļoti augstu iedzimtību.

 

Slimība sākas nemanot. Pirmās pazīmes ir nespecifiskas: nogurums, garastāvokļa maiņas, nespēja veikt ikdienas uzdevumus pierastajā ritmā. Vēlāk izpaužas slimības motorie simptomi, tādi kā:

• bradikinēzija, vēlāk akinēzija - aizvien izteiktāks neveiklums, samazināts kustību ātrums un apjoms. Grūtības uzsākt kustību. Slimniekiem ir raksturīga šļūcoša gaita, sīkiem solīšiem, kājas tik tikko atraujot no zemes un rokām paliekot nekustīgām. Cilvēks izjūt, it kā pēdas pieliptu pie grīdas. Ja veselam cilvēkam ejot, papēdis pirmais atsperas pret zemi pēc kā ķermeņa svars tiek pārnests uz pirkstiem, tad Pārkinsona slimniekam visa pēda uzreizi skar zemi, bet vēlīnās stadijās tā sākumā atsperas uz pirkstiem - līdz ar to ķermenis lielā mērā zaudē līdzsvaru. Tajā pašā laikā ir novērojama akatīzija - nespēja ilgstoši palikt mierā, veicot stereotipiskas spaidu kustības plaukstās un mīdot kājām.
• apmēram trešdaļai pacientu asimetriska trīce (tremors) miera stāvoklī: pirkstu, roku, apakšžokļa, sejas. Izzūd veicot apzinātas kustības un miegā. Sākumā parasti attīstās vienai rokai, visbiežāk lielajam pirkstam, vēlāk pāriet arī uz otru roku un citām ķermeņa daļām. Ir izteiktas rokraksta izmaiņas: burtu zīmes kļūst sīkākas (mikrogrāfija), līnijas saraustītas.
• muskuļu stīvums jeb rigiditāte. Ekstrapiramidālais sindroms. Veicot locekļu pasīvās kustības, ir izjūtams paaugstināts muskuļu tonuss, pretestība, muskulis atslābinās nevienmērīgi (zobrata fenomens). Veicot atkārtotas kustības, šis fenomens pastiprinās.
• līdzsvara problēmas: nestabilitāte, pasliktināta koordinācija. Ar laiku izzūd posturālais reflekss. Cilvēkam stāvot un ejot, ķermenis ir saliekts uz priekšu (kamptokormija). Kustoties, rokas nesvārstās brīvi gar ķermeni.
• seja zaudē izteiksmi (hipomīmija), attīstās tā saucamā maskveida seja.
• apmēram 70% slimnieku ir novērojamas runāšanas grūtības. Balss kļūst monotona, neskanīga (hipofonija). Runa palēninās.
• rīšanas traucējumi (disfāgija) ir novērojami 30-52% gadījumu. Slimības vēlīnās stadijās uztura uzņemšana un perorālo medikamentu lietošana var būt nopietni apgrūtināta vai pat neiespējama.

Papildus tiem ir sastopami arī citi, ar motoro funkciju nesaistīti simptomi:

• atmiņas traucējumi
• depresija,
• demence slimības vēlīnās stadijās,
• psihozes slimības vēlīnās stadijās. Attīstās ārējo un individuālo faktoru mijiedarbības rezultātā. Zināma loma ir redzes aparāta patoloģijām un funkcionālām smadzeņu anomālijām pacientiem ar halucinācijām slimības anamnēzē; miega regulācijas traucējumiem (piemēram, miega fragmentācijai); neiroķīmiskām (dopamīna, serotonīna, acetilholīna, u.c.) un strukturālām anomālijām, kā arī noteiktam genotipam. Kā ārējais faktors iedarbojas pretparkinsona medikamentozā terapija ar tās blakusefektiem. Arī dziļā smadzeņu stimulācijas operācija veicina psihozes parādīšanos.
• 80% procenti slimnieku izjūt sāpes,
• miega traucējumi: miegainība dienas laikā, bezmiegs naktī. Zinātnieki ir atklājuši, ka spārdīšanās un lamāšanās miega laikā ir zīme, kas norāda uz to, ka cilvēkam ir lielāks risks saslimt ar Pārkinsona slimību.
• ir traucētas organisma autonomās funkcijas: gremošana, urīna saturēšana, asinsspiediena regulēšana. Asinsspiediena traucējumi izpaužas kā ortostatiskā hipotensija, t.i. asinsspiediena krišanās ik reizi, kad ķermenis pāriet no horizontāla stāvokļa uz vertikālu, piemēram, cilvēkam pieceļoties sēdus gultā, vai strauji pieceļoties kājās.

Pārkinsona slimībai ir progresējošs raksturs, ar laiku parādās jauni simptomi un esošie kļūst izteiktāki. Pārkinsona slimība nav nāvējoša pati par sevi, cilvēki ar šādu diagnozi, pie attiecīgas ārstēšanas un kopšanas var nodzīvot vairākus gadu desmitus.