Dzēriens Medus: Alkoholiskais dzēriens

Šis raksts ir par raudzētu medus dzērienu. Par saldvielu skatīt rakstu Medus.

Dzērienu, kam pirms raudzēšanas pievienoti arī citi cukura avoti, piemēram, iesals, ogu sulas, un kas papildināts ar augļu piedevām, sauc par miestiņu.

 

Dokumentos latīņu valodā dzērienam lietots nosaukums medo vai hydromel (no latīņu: hydro — 'ūdens' un mel — 'medus'), bet dokumentos viduslejasvācu valodā — mede, meth un mäht, kas visi cēlušies no indoeiropiešu pirmvalodas vārda *médʰu. No indoeiropiešu pirmvalodas vārda daudzās valodās radušies apzīmējumi bišu medum — ģermāņu met, slāvu мед, latviešu medus, lietuviešu medùs un senprūšu meddo. 17. gadsimta latviešu valodas rakstveida avotos gan dzēriens, gan tā izejviela saukta vienā vārdā — medus. „Medus” minēts 1685. gadā izdotajā Jāņa Langija latviešu-vācu vārdnīcā kā latviskā atbilsme vārdam Met, bet Rīgas mācītāja Kaspara Elversa 1748. gada vārdnīcā Meth skaidrots kā „medus dzēriens no medus sataisīts, tas medus dzēriens”. Etnoloģe un vēsturniece Linda Dumpe izteikusi pieņēmumu, ka „medus” visticamāk bija arī dzēriena senais nosaukums.

Mūsdienās šo medus dzērienu dažkārt sauc par medalu, ko Dumpe uzskata par nepamatotu, jo agrākajās vārdnīcās, piemēram, 1872. gadā izdotajā Kārļa Kristiāna Ulmaņa „Latviešu vārdnīcā” „medalus” vāciski tulkots kā Honigbier (no vācu: Honig — 'medus' un Bier — 'alus'), un saliktenis „medalus”, visticamāk kā vāciskā nosaukuma kalks, latviešu valodā aizgūts samērā nesen.

Līdz 13. gadsimtam

Dzēriens radies savācējsaimniecības laikmetā vietās, kur bija izplatītas savvaļas bites, un tas varētu būt radies empīriski, sarūgstot ūdenī izšķīdušam medum. Dzērienam tika piedēvēts burvju spēks, un to izmantoja kā nozīmīgu rituālo dzērienu. Izplatoties ražotājsaimniecībai, lauksaimniecības apvidos līdztekus medum sāka parādīties no graudiem darīti dzērieni, bet Viduseiropā — arī vīns, kas līdz 13. gadsimtam pilnībā izspieda medu.

Senākā rakstiskā liecība par medus vārīšanas paražām Latvijas teritorijā atrodama Indriķa hronikā, kurā rakstīts, ka 1198. gadā no kristietības atteikušies Ikšķiles lībieši pirms tam pēc savas paražas izvārījuši medu (medo coctus), kopīgi iedzēruši un apspriedušies. Vēlāk ir ziņas par Vācu ordeņa brāļiem Kuldīgā, kas 1249. gadā saņēmuši medu „nodzeršanai”.

14.—16. gadsimts

Zināms, ka 14. un 15. gadsimtā medu Latvijas teritorijā jau vārīja pilsētu krogos, tostarp Rīgā, kam apkārtnes mežos piederēja liels skaits biškoku, un kuras medus dzērienu (meth von Riga) eksportēja arī uz Prūsiju. 16. gadsimtā ir ziņas par medus dzeršanu nodevu ievākšanā — vaku dzīrēs.

Senākais zināmais ar Baltiju saistītais detalizētais medus darīšanas apraksts atrodams Olafa Magnusa 16. gadsimta vidū sarakstītajā „Ziemeļu tautu vēsturē”, kurā dzēriena darīšanai veltītas divas nodaļas — „Kā ziemeļnieki medu (mät) taisa” un „Kā poļi, leiši un gotu savu medu vāra”.

17.—18. gadsimts

 

Vēlāk „medus ūdeni” (Hydromel), aprakstot latviešu virtuvi, 17. gadsimtā pieminēja vācu literāts Rozins Lentilijs:

17. gadsimtā medu mūsdienu Latvijas teritorijā sāka izspiest miežu alus, jo mežu izciršanas dēļ samazinājās meža dravu skaits un saruka luteriskās baznīcas pieprasījums pēc vaska svecēm, kas izraisīja medus cenas pieaugumu. Saskaņā ar Kurzemes muižu grāmatām, alus tolaik esot bijis pat trīs reizes lētāks par medu. Šajā laikā sāka parādīties arī prakse medu kā saldvielu pievienot alum. Ja medu alum pievienoja pēc rūgšanas, šādu dzērienu sauca par „medotu alu”, savukārt, ja medu pievienoja pirms rūgšanas, alus norūga stiprāks, un ieguva tolaik tā saukto „miestiņu”. Medu kā stiprāku dzērienu līdztekus alum turpināja darīt un dzert līdz pat 18. gadsimtam, kad to sāka aizstāt degvīna dedzināšana un dzeršana.

No 19. gadsimta

Līdz 19. gadsimtam medus darīšana bija vēl visai izplatīta vācbaltiešu vidū, par ko liecina dažādo dzēriena aprakstu daudzums, tostarp J.K. Petri 1802. gada norāde, ka „Daudzās muižās un mācītājmuižās tiek brūvēts smalks medus vai medus vīns (delikater Meth oder Honigwein)”. Savukārt ziņu par medus gatavošanu latviešu zemnieku vidū šajā laikā ir mazāk.

19. gadsimtā vārdu „medalus” un „miestiņš” nozīmes jau bija izplūdušas, un ar tiem apzīmēja gan no tīra medus darītu dzērienu, gan ar medu gatavotu iesala dzērienu, gan arī ar medu saldinātu alu.

17. un 18. gadsimtā pierakstītajās medus receptēs medus un ūdens attiecība ir dažāda — no 1:6 līdz pat 1:2. Pirmajā gadījumā raugs pārraudzē visu cukuru, un šādam medum ir aptuveni 7% etanola, bet garša — sausa un sīva, savukārt otrajā gadījumā pēc rūgšanas beigām medum ir ap 10% etanola un saglabājas aptuveni 25% medus cukura, sniedzot dzērienam saldu garšu.

Medus sajaukts ar ūdeni un vārīts, nosmeļot putas. Tā kā tolaik medus bija pieejams tikai no savvaļas bitēm, dzērienu vārīja kopā ar visām bitēm, vaska šūnām un citām stropa sastāvdaļām, ko nokāsa vārīšanas laikā un/vai pirms rauga pievienošanas vai pārliešanas pārvadāmajā traukā. Medus raudzēšana ilga no 2—3 nedēļām, un dzērienu visticamāk nedzēra, iekams tas nebija pilnībā norūdzis.

• Poēzijas medus
• Miestiņš

• .

• Medus darīšanas pamācība (angliski). Amerikas Mājraudzētāju asociācija.