Kartupeļu Lapgrauzis

Šajā ģintī sastopamas vairāk kā 40 sugas. Kartupeļu lapgrauzi pirmo reizi atklāja Tomass Natals (Thomas Nuttal) 1811. gadā un pirmo reizi aprakstīja Tomass Seijs (Thomas Say) 1824. gadā.

Kartupeļu lapgrauzis Leptinotarsa decemlineata
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Kukaiņi (Insecta)
Kārta	Cietspārņu kārta (Coleoptera)
Dzimta	Lapgraužu dzimta (Chrysomelidae)
Ģints	Leptinotarsa
Suga	Kartupeļu lapgrauzis (L. decemlineata)
Kartupeļu lapgrauzis Vikikrātuvē

Šo vaboli var noteikt gan pēc pieaugušajiem īpatņiem (imago), gan to kāpuriem. Vaboles ir līdz 12 mm garas, tām ir dzelteni spārni ar 10 melnām svītrām. Kāpuri ir līdz 16 mm gari, drukni, sarkani līdz oranždzelteni. Šo kukaini var atpazīt arī olu un kūniņas stadijā. Olas ir koši dzeltenas, aptuveni 1,7–1,8 mm garumā un 0,8 mm platumā.

 

 

 

Parasti olas tiek dētas grupās. Kūniņas atrodas 2–5 cm dziļi augsnē, tām ir ovāla forma, tās ir oranžīgā krāsā. Kartupeļu lapgrauzis ievests un izplatījies Eiropā, dzimtene ir Amerika. Mūsdienās šī suga sastopama Ziemeļu puslodes subtropu un mērenajā klimatiskajā zonā. Vabole nodara būtisku kaitējumu kartupeļu audzētājiem, jo tā pārtiek no kartupeļu lakstiem. Ar kartupeļiem barojas gan pieaugušās vaboles, gan to kāpuri. Vaboles barojas arī ar citiem nakteņu dzimtas augu lakstiem (piemēram, tomātiem).

 

Gadā attīstās viena paaudze. Vaboles izlido pavasarī un uzmeklē dīgstošos kartupeļus, mātītes dēj olas lapu apakšpusē, grupās pa 30-40. Izšķīlušies kāpuri uzturas vienkopus un grauž kartupeļu lapas. Sevišķi intensīvi barojas trešās un ceturtās paaudzes kāpuri. Kāpuru attīstība ilgst 16-34 dienas, pēc tam tie ierokas augsnē iekūņoties un parasti augusta sākumā izkūņojas jaunās vaboles, kas turpina grauzt jau nobriedušās lapas. Attīstību veicina silts un sauss laiks. Ja trūkst barības, vaboles ierokas augsnē un optimāla mitruma apstākļos tur var palikt līdz diviem mēnešiem. Septembrī, kad laiks kļūst vēsāks, vabolēm augsnē iestājas diapauze, kas var turpināties līdz 3 gadiem. Vaboles augsnē pārziemo, parasti 30–35 cm dziļumā, bet pie nelabvēlīgiem apstākļiem var ziemot 1 m dziļumā.

Dabiskie ienaidnieki ir mārītes, zoofāgās blaktis un zeltactiņas, kas iznīcina olas. Ar kāpuriem barojas putni. Mitrā laikā kāpuri nereti saslimst (inficējas) un iet bojā. Dabisko ienaidnieku nozīme kartupeļu lapgrauža skaita ierobežošanā ir neliela. Par kartupeļu lapgrauža savairošanās gaitu var spriest pēc vaboļu un izdēto olu daudzuma uz kartupeļu lapām. Populāciju blīvumu un lauksaimniecisko kaitējumu var samazināt, periodiski no auga nolasot pieaugušās vaboles un to kāpurus. Pie augsta populācijas blīvuma mehāniska nolasīšana nelīdz, bet jāizmanto bioloģiskās vai ķīmiskās kontroles. Bioloģiskā kontrole nav visefektīvākais kartupeļu lapgrauža populācijas regulācijas mehānisms, jo tām ir maz dabisko ienaidnieku. Visbūtiskāk ietekmē parazitoīds – Myiopharus sp. (Diptera: Tachinidae). Visefektīvākais populācijas regulācijas mehānisms ir ķīmiskā kontrole — insekticīdu izmantošana. tie tiek plaši izmantoti cīņā ar kartupeļu lapgrauzi, taču kukaiņiem strauji veidojas rezistence. Visjutīgākie pret insekticīdiem ir kāpuru pirmās divas paaudzes. Pieaugušās vaboles, kas tikko ir izkūņojušās, var ievākt, izmantojot augsnes lamatas dzeltenā krāsā.

Indivīdu skaits pa gadiem var būtiski atšķirties: vienu gadu indivīdu skaits var būt salīdzinoši zems, otru gadu augsts. Vislielākā mirstība ir novērota olām, šo mirstību izraisa galvenokārt plēsoņas – kartupeļu lapgrauža dabiskie ienaidnieki. Arī kūniņu mirstība ir salīdzinoši augsta, to izraisa parazitoīds – Myiopharus sp. (Diptera: Tachinidae). Vabolēm ir salīdzinoši augsta ziemošanas mirstība, mirstības koeficents svārstās no 0–0,70, kas parāda, kāda daļa mirst atkarībā no ziemas labvēlības. Kopumā populācijas lielumu un dinamiku ir grūti novērtēt, jo pastāv augsta migrācija.