Garlībs Helvigs Merķelis (vācu: Garlieb Helwig Merkel; 1769.
— 1850.) bija vācbaltiešu rakstnieks un publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā. Viņam ir izcila nozīme dzimtbūšanas atcelšanā Baltijā.
| |||||||||||||||||
|
Garlībs Merķelis dzimis 1769. gada 1. novembrī Lēdurgas draudzes novada mācītāja Daniēla Merķeļa ģimenē kā sestais no septiņiem bērniem. 1770. gadā viņa tēvs mokošas nierakmeņu slimības dēļ bija spiests no sava amata atteikties un 1771. gadā Merķeļu ģimene pārcēlās uz Vecpiebalgu pie tēva drauga mācītāja Lindes. 1776. gadā mazo Garlību nosūtīja uz Rīgu mācīties Bāriņu nama lasīšanas skolā, tad rakstības skolā, kuru vēlāk pats G. Merķelis nosauca par “bērnu elli”. 1778. gadā viņa tēvam izdevās kļūt par Zādzenes muižas rentnieku (tagadējā Madlienas pagastā) un Garlībs uzsāka mācības Rīgas Domskolā.
Pēc tēva nāves 1782. gadā viņš bija spiests pamest skolu un atgriezties mājās palīdzēt mātei valdīt muižas saimniecību. Daudz laika viņš kā pusaudzis pavadīja no tēva mantotajā bibliotēkā, kur iepazinās ar Voltēra, Beila un citu apgaismības laikmeta rakstnieku darbiem. Finansiālo grūtību dēļ muiža kopā ar vērtīgo bibliotēku tika pārdota un Garlībs varēja paturēt tikai visvajadzīgākos sējumus. Par iegūto naudu ģimene devās uz Rīgu un 1785.-1786. gadā Merķelis atsāka mācības dzimtbūšanas pretinieka Snella vadītajā Domskolā, tomēr to nepabeidza, jo bija spiests sākt strādāt par rakstvedi, tad par privātskolotāju, un kādu laiku darbojās arī statista lomās Rīgas Pilsētas teātrī. Šajā laikā ar aktiera, literāta un brīvmūrnieka Kārļa Ferdinanda Daniēla Gromana starpniecību G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par "Praviešu klubu". Tā pamatkodolu veidoja ārzemju jaunie censoņi, kuriem vēl nebija stabila materiālā pamata un bieži bija jācieš finansiālas grūtības. Taču viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi.
1788. – 1792. gadā G. Merķelis strādāja par mājskolotāju pie Liepupes draudzes novada mācītāja Klēmana, kur viņš iepazinās ar Liepupes muižas īpašnieku Frīdrihu fon Meku, kurš tikko bija atgriezies mājās pēc studijām Vācijas universitātēs. Pazīšanās ar F. fon Meku veicināja G. Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā. Šajā laikā viņš publicēja savus pirmos dzejojumus "Vidzemes Parnass" un slavinājumu Krievijas Impērijas ķeizarienei Katrīnai II, kurā pēc uzvaras karā pret turkiem aicināja atbrīvot latviešus no dzimtbūšanas.
1792. gadā viņš īslaicīgi Rīgā strādāja par F. Meka palīgu, kas bija ievēlēts par Rīgas apriņķa tiesas locekli, kur iepazinās arī ar dzimtcilvēku tiesu aktiem, kas vēlāk tika izmantotas traktātā "Latvieši".
1793.-1796. gadā G. Merķelis strādāja par mājskolotāju Nītaures Annas muižā pie Rīgas apriņķa tiesneša Aleksandra fon Tranzē, kur sarakstīja grāmatu "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". Savas grāmatas ievadu viņš nosūtīja mācītājam un Rīgas Domskolas rektoram K. G. Zontāgam, ar kuru viņu vienoja piederība brīvmūrniekiem. Atbildes vēstulē Zontāgs rakstīja: "Lai to saka, kas grib, Jūs taču to neņemsiet vērā, un man pašam būtu jānosarkst, ja es gribētu atturēt no drošsirdīgā mēģinājuma tādu krietnu cilvēku draugu, kas ir gatavs pat pašuzupurēties."
Pēc grāmatas manuskripta pabeigšanas Merķelis devās uz Leipcigu, kur vienojas ar izdevēju Heinrihu Grefu (Gräff) par grāmatas iespiešanu un uzsāka medicīnas studijas universitātē. Grāmatas parādīšanās Vidzemē izraisīja neapmierinātību, Merķeli apvainoja jakobīnismā, toties viņš saņēma pozitīvas atsauces no vācu, šveiciešu un dāņu literātiem.
Pazīstamā apgaismības laikmeta dzejnieka Kristofa Martina Vīlanda (Wieland) vadītajā laikrakstā Der deutsche Merkur Merķelis 1797. gadā iespieda rakstus "Par latviešu dzejas garu un dzeju" un "Vidzemes tikumi 16. gadsimta pirmajā pusē". Šajā laikā tapa tādi darbi kā "Jūma un Ruso traktāti par pirmatnējo vienošanos" (1797), īsais romāns "Atgriešanās tēvzemē" (1798) un apjomīgais divsējumu darbs "Vidzemes senatne" (1798-1799). Merķelis tikās ar daudziem vācu literātiem, arī F. Šilleru un J. V. Gēti, viņa draugu vidū bija J.G. Herders, K.M. Vīlands u.c. literāti. 1799. gada Merķelis pārcēlās uz Berlīni, kur 8. martā tika pieņemts brīvmūrnieku ložā, kas paplašināja viņa sabiedriskos sakarus Prūsijas liberāli un patriotiski noskaņotajās aprindās. 1801. gadā viņš Frankfurtes pie Oderas universitātē ieguva doktora grādu filozofijā un kļuva par pazīstamu žurnālistu un kritiķi. Kā dedzīgs vācu patriots viņš vērsās pret Napoleona iekarošanas plāniem, tādēļ pēc Napoleona karaspēka uzvaras Jēnas kaujā 1806. gadā Merķelis bija spiests atgriezties Rīgā, kur 1807. gadā sāka izdot žurnālu "Vērotājs" (Zuschauer). 1807. gadā Merķelis apprecējās ar Doroteju Dorndorfu un 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu, kur ar īsiem pārtraukumiem pavadīja sava mūža otro daļu.
1811. gadā Merķelis bija "Literatūras un mākslas avīzes" (Zeitung für Literatur und Kunst) redaktors un viens no pretnapoleoniskās kustības vadītājiem Eiropā, tādēļ 1812. gada kara laikā, Napoleona armijai tuvojoties Rīgai, viņš bija spiests bēgt uz Tērbatu, kur publicēja uzsaukumu Ein Bewohner Moskwa's an seine Landleute ("Kāds Maskavas iedzīvotājs saviem tautiešiem", 1812). Pēc Napoleona sakāves Merķelis atgriezās Rīgā, kur turpināja aktīvi iesaistīties Eiropas politikā (Europas Lage und Aussichten im August 1813), iestājoties par Reinas savienības atbrīvošanu no franču ietekmes un Vācijas atjaunošanu.
1814. gadā viņš Pēterburgas brīvās ekonomiskās sabiedrības izsludinātajam konkursam iesniedza ekonomisku apcerējumu par brīvo zemnieku nodarbināšanas izdevīgumam iepretī dzimtcilvēku darbam, kas pamatoja dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās. Viņš sacerēja arī "Latviešu" otro sējumu, tomēr to iznīcināja pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas guberņās.
Pēc zemnieku brīvlaišanas Merķelis 1820. gadā publicēja Krievijas Impērijas ķeizaram Aleksandram I veltītu sacerējumu "Brīvie latvieši un igauņi". Par šo, kā arī citiem zemnieku brīvlaišanai veltītiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju. No 1818. līdz 1838. gadam Merķelis izdeva žurnālu Livländischer Merkur, Baltijas provinču laikrakstu Ostseeprovinzenblatt, ko vēlāk pārdēvēja par Provinzialblatt für Kur-, Liv- und Estland.
Dzīves nogali Merķelis pavadīja savā nelielajā Depkina muižiņā Katlakalna draudzes novadā pie Rīgas, nodarbojoties ar žurnālistiku, lauksaimniecību un memuāru rakstīšanu, kas tika izdoti divos sējumos 1839.-1840. gadā (Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben). Garlībs Merķelis nomira 1850. gada 9. maijā, apglabāts Katlakalna kapsētā, kur, svinot viņa 100. dzimšanas dienu, Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā viņam atklāja pieminekli. Piemiņas akmens vēlāk izveidots arī Merķeļa dzimtenē Lēdurgā.
Visi darbi sākotnēji uzrakstīti un izdoti vācu valodā; latviešu valodā tie tika pārtulkoti tikai 20. gadsimta sākumā. Tomēr Garlība Merķeļa darbi stipri iespaidoja topošās latviešu inteliģences pasaules skatījuma veidošanos.
1799. gada 8. martā viņu pieņēma Prūsijas lielložas "Royal York zur Freundschaft" brīvmūrnieku ložā Frédéric Guillaume a la justice couronnée (vācu: Friedrich Wilhelm zur gekrönten Gerechtigkeit) Berlīnē, par ko liecina oriģinālais G. H. Merķeļa ložas patents, kas tika eksponēts 2004. gada izstādē Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
[..] "Kaut cik palīdzēt celt gaismā muižniecības pārkāpumus ir šā raksta nolūks. Vēsturiskus dokumentus vārda īstajā nozīmē tajā nemeklējiet. Dokumentiem, ko es varētu izlietot, būtu jāpierāda, ka latvietis ir vergs vai arī ka viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam. Pirmais nav jāpierāda, - un kas gan būs tik aprobežots prātā un sirdī, ka varētu šaubīties par pēdējo? Mans vienīgais nolūks ir - bezpartejiski attēlot latviešu stāvokli. Es vēlētos sev tādas dāvanas, ka es Vidzemes muižniecībai un garīdzniecībai varētu rādīt spoguli, kurā raugoties, tās izbītos pašas no sevis."
[..] "Nebūdams ne muižnieks, ne latvietis, es astoņus gadus diendienā grozījos tikai muižnieku sabiedrībā, pie kam tāpat diendienā man bija izdevība latvietī nožēlot sakropļoto cilvēci."
[..] "Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem ilgi krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku, vai, pareizāk, tā ir mierīga kā mirējs, kas, iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām; tikai viņa mirēja izskats, pārgrieztās acis un briesmīgās, lai gan retās krampju lēkmes izteic klātesošajiem, ko viņš jūt."
“Vācisks” viņu sarunā pašu starpā apzīmē visu, kas ir augstprātīgs, skops, ļauns, vārdu sakot, visu, kas nīstams.” [..] "Ak tu vāciete!" – tā kāda sieva, zemē gulēdama, lamāja badīgu govi, kas viņu bija nogāzusi. "Vācieši nāk!" – ir bubulis, ar ko apklusina raudošus bērnus.”
“Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par palocīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju.”
Latvietis, pēc Merķeļa uzskata, “ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem”.
[..] "Viņš [latvietis] ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieki, un viņa spriedumi parasti ir ļoti pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Nerunājot par to, ka latvietis pats izgatavo visādus mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus, viņu vidū ir daudz visāda veida amatnieku, kas gandrīz visi bez apmācības kļuvuši par tādiem un ko bieži pamatoti vērtē augstāk par vāciešiem. Dažkārt viens un tas pats cilvēks prot pat vairākus amatus.
[..] Viņš ir pārāk pieradis neatrast līdzcietību pret sevi, lai varētu to kādreiz just pret citiem, un asinsradniecības saites pret dzelžainā trūkuma spiedienu ir tikai zirnekļa tīkls. Var novērot bezjūtības izpaudumus, kas katrā svešiniekā izraisa ārkārtīgu sašutumu.
[..] Te man varbūt kāds iebildīs, ka šādi piemēri gan var noderēt pierādījumam par atsevišķu cilvēku, nevis par veselas tautas raksturu. Tomēr to daudzums ir izšķirošais, jo katras tautas raksturu taču var izprast vienīgi no atsevišķiem gadījumiem."
This article uses material from the Wikipedia Latviešu article Garlībs Merķelis, which is released under the Creative Commons Attribution-ShareAlike 3.0 license ("CC BY-SA 3.0"); additional terms may apply (view authors). Saturs ir pieejams saskaņā ar CC BY-SA 4.0, ja vien nav norādīts citādi. Images, videos and audio are available under their respective licenses.
®Wikipedia is a registered trademark of the Wiki Foundation, Inc. Wiki Latviešu (DUHOCTRUNGQUOC.VN) is an independent company and has no affiliation with Wiki Foundation.