Epifīze

Tas funkcionē kā gaismu uztverošs orgāns vai kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kura aktivitāte ir atkarīga no apgaismojuma. Dažām mugurkaulnieku sugām epifīze veic abas funkcijas. Cilvēkam tās forma atgādina čiekuru, no kurienes arī radies tās nosaukums (grieķu: epiphysis — 'čiekurs, uzaugums'). Epifīze ir samērā liela bērniem, bet pēc pubertātes tā samazinās.

Epifīze veidojas embrioģenēzes laikā jau 2. mēnesī no neiroektodermas kā starpsmadzeņu (diencephalon) izaugums.

Epifīze atrodas uz vidussmadzeņu lamina tecti, no augšas to klāj pia mater. Epifīzes pamatā atrodas dobums, tas ir saistīts ar trešā ventrikula augšējo sienu. Šo dobumu, tāpat kā trešo ventrikulu, izklāj ependīmas glija. Epifīzi klāj saistaudu kapsula, kas ir pia mater turpinājums. No kapsulas saistaudi ieaug dziedzerī un veido septas. Septās ir daudz asinsvadu un simpātisko nervu šķiedru, tās sadala epifīzi daiviņās. Epifīzē izšķir 2 šūnu veidus:

Pinealocīti ir galvenais šūnu veids. Šo šūnu izaugumi beidzas ar paplašinājumiem, kuri piekļaujas asins kapilāriem.

Astrocitārai glijai līdzīgas šūnas, kas balsta pinealocītus.

Pinealocīti sintezē:

• melatonīnu, kas ir indola grupas hormons un tā sintēze pinealocītos ir atkarīga no gaismas un tumsas. Tumsā sintēze ir pastiprināta, bet gaismā nomākta, attiecīgi izmainās pašas epifīzes izmēri — tumsā tā ir lielāka, gaismā mazāka. Šīs cikliskās izmaiņas regulē noradrenalīna daudzums simpātisko šķiedru nervgaļos. Melatonīns ir galvenais epifīzes produkts, tas regulē ritmisku darbību dzimumorgānos un hipofīzē — to dēvē par neiroendokrīnās sistēmas modulatoru. Melatonīns veidojas no serotonīna. Melatonīns ar hipotalāma adenohipofīzes sistēmas palīdzību bremzējoši iedarbojas uz dzimumdziedzeru funkcijām. Arī serotonīns un citi epifīzes indolu hormoni nomāc dzimumdziedzeru funkcijas, bremzējoši iedarbojoties uz dzimumdziedzeriem.
• olbaltumvielu hormonus, piemēram, vazopresīnu, antigonadotropo hormonu un adrenoglomerulotropīnu.

• Melatonīns