Allažu Pagasts

Robežojas ar Siguldas pilsētu un Siguldas, Mālpils, Inčukalna un Krimuldas pagastiem, kā arī Ropažu novada Ropažu pagastu.

Allažu pagasts
Ģerbonis
Novads:	Siguldas novads
Centrs:	Allaži
Kopējā platība:	156,4 km2
• Sauszeme:	153,5 km2
• Ūdens:	3,0 km2
Iedzīvotāji (2023):	1 742
Blīvums (2023):	11,4 iedz./km2
Mājaslapa:	www.sigulda.lv
Allažu pagasts Vikikrātuvē

Allažu pagasts atrodas divu klimatisko rajonu teritorijās. Nedaudz vairāk kā 50% teritorijas ietekmē Vidzemes Centrālās augstienes rietumu daļas klimatiskās īpatnības. Pagasta rietumu daļā pakāpeniski pastiprinās piejūras klimata ietekme, tomēr krasa atšķirība klimatiskajos apstākļos nav novērojama. Klimats ir mēreni silts un mitrs. Vasaras relatīvi vēsas, mākoņainas. Reljefs paugurains, augstākais punkts atrodas pagasta ZR daļā — Sauleskalnos — 113,8 m v.j.l.

Hidrogrāfija

Virszemes ūdeņi aizņem nelielu daļu no pagasta teritorijas — 144.1 ha, kas sastāda tikai 0.9%. Tās ir upes, ezeri, dīķi, avoti. Pagasta ziemeļdaļu šķērso Gaujas un Daugavas ūdensšķirtne. Visu pagastu šķērso Lielās Juglas pieteka Tumšupe. Līdz Allažmuižai tā tek plašā ielejā. Allažu pagastā sākas Tumšupes pietekas Arupīte, Krievupe, kā arī Ķibīte. Pie Allažiem sākas Dūņupe, kas tek uz Lielās Juglas pieteku Sudu. Gaujas pietekas ir Lorupe un Egļupe ar pieteku Barģupi, kas sākas no Mežmuižas jeb Kaļķugravas avotiem. Lielākie ezeri ir Vecezers un Linezers ar spoguļa laukuma platību 1 ha katrs. Abi ir izveidojušies karsta procesos un atrodas īpaši aizsargājamā teritorijā „Ezernieku karsta kritenes”. Vecezera ūdens līmenis ir vairāk vai mazāk pastāvīgs, tajā ir viena sala. Ezerā ir īpaši aizsargājami biotopi ar mazo lēpi un ežgalvīšu audzēm. Linezers ir lielākais ezers Latvijā, no kura dažkārt daļēji vai pilnīgi pazūd ūdens. Karsta procesos izveidojies arī 0,5 ha lielais Velna dīķis, kas atrodas uz austrumiem no abiem iepriekšminētajiem .

Mežmuižas avotu dabas liegumā ir 1 ha lielais Kaļķugravas dzirnavezers. Tas neaizsalst arī ziemā, jo caur to tek Kaļķugravas avotu ūdeņi, un ezera gultnē atsedzas zilais devona perioda māls. Kaļķugravas jeb Mežmuižas avoti (tautā saukti par Septiņiem avotiņiem) ir avotu sakopojums Rīgas rajona Allažu pagastā. Šie avoti iztek no Kaļķugravas nogāzes un pa strautu tek lejup uz Dzirnavu ezeru. Atkarībā no nokrišņu daudzuma avotu skaits svārstās no 3-14 avotiem.

Ūdesnteces

Arupīte, Barģupe, Dūņupe, Egļupe, Ērmaņu urga, Krievupe, Ķibīte, Lorupe, Tumšupe.

Ūdenstilpes

Allažmuižas dzirnavezers, Jaunsostu dīķi, Kaļķugravas dzirnavezers, Lielgrodes dīķis, Linezers, Mazvildas dīķis, Rumpju dīķis, Skubiņu dīķis, Vecezers, Vecgauja, Veģu dīķi, Velna dīķis.

Purvi

Buļļu purvs, Jūgu purvs, Klajais purvs, Laugas purvs, Rampurs, Zušu purvs.

Reljefa formas

Cēsu kalns, Lakangars, Lāčkalni, Mazie Kangari, Sarkankalni, Sporu kalns.

Allaži ir sena apdzīvota vieta, kuras nosaukums cēlies no lībiešu vārda „allasille”, kas nozīmē „lejup no augšienes” jeb „nokalne”. Arheoloģijas pieminekļi liecina, ka Allažu pagastā 11. — 13. gs. dzīvojuši Gaujas lībieši. Vecākie senkapi atrodas pie Allažu kapsētas, savukārt plašāk pazīstami ir Saknīšu — Atvasīšu un Kapurgu uzkalniņkapi. Saknīšu — Atvasīšu lībiešu uzkalniņkapi ir vieni no pirmajiem literatūrā minētajiem republikas arheoloģijas pieminekļiem. Kapurgu senkapi, iespējams, senāk bijis plašs kapulauks, bet, ierīkojot tīrumus, daļa nopostīta, un mūsdienās tikai 50 — 100 m lielā laukumā saglabājušies 25 lībiešu 11. — 12. gs. apbedījumi. Allažos dzīvojošo lībiešu pārvaldes centrs atradās Satezeles pilskalnā.

12. gs. beigās Latvijā parādījās vācu tirgotāji un garīdznieki. Gaujas lībieši bija pirmie, kurus vācu krustneši pakļāva kristīgajai ticībai ap 1206. gadu. Lībiešu zemes sadalīja ordenis un bīskaps. Allažu novads nonāca Livonijas ordeņa īpašumā.

1561. gadā Livonijas konfederācija tika sakauta Livonijas karā ar Krieviju, un tās zemes sadalītas Dānijai, Zviedrijai un Polijai. Visa Rīgas bīskapija un ordeņa Gaujas koridors nonāca Polijas-Lietuvas kopvalsts varā, taču jau 1600. gadā sākās poļu — zviedru karš, kas beidzās 1629. gadā ar Altmarkas pamiera līgumu, pēc kura Zviedrija ieguva Vidzemi. Zviedru valdība sāka tur aktīvi saimniekot un 1638. gadā Vidzemē veica arklu revīziju — mērīja un novērtēja zemi. Arklu revīzijas dokumentos minētas Allažu „Černauskas”, „Sostes”, „Brankas”, „Pullēni”, „Kūkiņas”, „Stīverkrogs” un citas mājas. 1700. gadā sākās Lielais Ziemeļu karš, kura galvenās karojošās valstis bija Zviedrija un Krievija ar tās sabiedrotajiem. Kara sākumā Vidzemē ienāca krievu karaspēks Šeremetjeva vadībā un nodarīja pamatīgus postījumus.

1710. gadā plosījās Lielais mēris, kas bija vēl postošāks nekā karš. Sevišķi smagi tas skāra Rietumvidzemi (mira 85 — 94% iedzīvotāju), Allažu un Pullēnu muižās bojā gāja 89,3% iedzīvotāju. Līdz ar to lībieši Vidzemē gandrīz izzuda un šajos novados ienāca un apmetās latvieši. Lielais Ziemeļu karš beidzās 1721. gadā, un saskaņā ar līguma noteikumiem Vidzeme nonāca Krievijas varā.

18. — 19. gs. Allaži bija nozīmīgs dzimtniecisko manufaktūru centrs Vidzemē. 1760. gadā kāds Pēterburgas tirgotājs Allažos atvēra ādas apstrādes manufaktūru. Allažos darbojās lielākā stikla fabrika Vidzemes guberņā. No 1811. līdz 1830. gadam Allažu muižā darbojās cukura manufaktūra, kurā pārstrādāja ievesto niedru jēlcukuru. Vēlāk tās vietā ierīkoja brūzi, kurā ražoja liķieri „Allažu ķimelis”. Šo liķieri eksportēja arī uz ārzemēm, un tas ienesa lielu peļņu. Turpat tika spiesta ķimeņu eļļa. Brūzis beidza darboties 1905. gadā. Allažu draudzes novadā bija izveidojušās vairākas muižas: Pullēnu, Plānupes, Šķiliņu, Allažu muiža. Pēdējais Allažu muižas īpašnieks bija Oto fon Blankenhāgens.

1905. gada revolucionāro notikumu laikā Allažu muižas kungu māju nodedzināja. No muižas kompleksa saglabājusies muižas ūdensdzirnavu ēka (celta 1801) un muižas parks (6 ha) ar 17 introducēto koku un krūmu sugām. Allažu pagasts cieta Pirmā pasaules kara laikā, jo 1917. gadā cauri pagasta teritorijai 4 km garumā gāja frontes līnija. Kara postījumi sasniedza 79%, pilnīgi sagrāva muižas kungu māju.

Pēc Latvijas 1920. gada zemes reformas Allažu muižu sadalīja 164 jaunsaimniecībās ar kopplatību 3468 ha. Plānupes muižu sadalīja 19 saimniecībās ar kopējo platību 453 ha, Allažu mācītājmuižā izveidoja 23 saimniecības ar kopējo platību 421 ha. Līdztekus 96 vecsaimniecībām ar 4762 ha zemes uz muižu zemes izveidojās jaunsaimniecības. Pagastā darbojās kaļķu ceplis, ķieģeļu ceplis, šūnakmens lauztuves. 1926. gadā pagasta iedzīvotāji par saviem līdzekļiem uzcēla skolu. Tajā pašā gadā uzcēla Allažu tautas namu, un pēc arhitekta P. Kundziņa projekta Allažu baznīcu, kura ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 1927. gadā Allažu pagastā bija 1360 iedzīvotāju. 1935. gadā Allažu pagasta platība bija 15 065 ha.

Allažu pagastā bija daudz turīgu saimnieku, taču plaukstošo dzīvi pārtrauca pie varas nākušie komunisti un karš, kā arī ar to saistītā pagasta iedzīvotāju izvešana un emigrācija. 1945. gadā pagastā izveidoja Allažu un Mucenieku ciema padomes.

1948. — 1949. gadā Allažos dibināja kolhozus. 1947. gadā tika ierīkots speciālā režīma un psihiski slimo cilvēku pansionāts bijušajā skolas ēkā, kas nedaudz vēlāk pārcelts „Stīverkrogā” (tagad — Stīveri). Pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Allažu ciemam pievienoja Mucenieku ciemu, 1958. gadā — Jūdažu ciema kolhoza "Dzirkstele" teritoriju. 1963. gadā Allažu ciema padomju saimniecības "Mālpils" teritoriju pievienoja Mālpils ciemam. Sākotnēji pagasta teritorijā tika izveidoti 5 kolhozi, tomēr laika gaitā tie apvienojās, un 1973. gadā pēc pēdējās apvienošanās Allažos izveidojās viens kolhozs — „Allaži”. Kolhozs specializējās piena un gaļas ražošanā. 70. gados sāka veidoties citas nozares: dārzkopība, zivkopība un palīgražošana. Kolhozā strādāja ap 1000 cilvēku. 1979. gadā tika izveidots kokapstrādes uzņēmums „Agrokoks”, kas ražoja koka būvkonstrukcijas un sagatavoja kokmateriālus.

1970. — 1980. gados Allažos apbūvēja kolhoza centru, uzcēla kolhoza kantora ēku, sadzīves pakalpojumu ēku, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas. 1986. gadā sāka darboties bērnudārzs. 1990. gadu sākumā, kad kolhozu sistēma sabruka, atkal sāka veidoties zemnieku un piemājas saimniecības, veidojās arī privātie uzņēmumi. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. [1] 2009. gadā Allažu pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Siguldas novadā.

Ievērojamas vietas un objekti

• Kaļķugravas jeb Mežmuižas avoti
• Kaļķugravas ūdensdzirnavu ēka
• Mazie Kangari
• Černausku akmens
• Allažu baznīca
• Zviedru baznīcas drupas
• Allažmuižas vecā ūdensdzirnavu ēka un parks
• Piemineklis latviešu leģionāriem
• Piemineklis tēlniekam Teodoram Zaļkalnam
• Piemineklis par godu Kārļa Ulmaņa līdzdalībai Allažu lopkopības pārraudzības biedrības dibināšanā 1904. gadā
• Ezernieku karsta kritenes
• Černausku dižozols
• Allažu pamatskola

Apdzīvotās vietas

Lielākās apdzīvotās vietas: Allaži, Stīveri, Allažmuiža, Egļupe, Plānupe.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās, pēc CSP datiem.

Ievērojamas personības

• Herberts Dāboliņš (1908—2000), distanču slēpotājs;
• Teodors Zaļkalns (1876—1972), tēlnieks;
• Luīze Pastore (1986), bērnu rakstniece.

Transports

Pagastu šķērso 1. šķiras autoceļi Garkalne — Alauksts, Inčukalns — Ikšķile, 2. šķiras autoceļi Sigulda — Allažmuiža, Klintis — Celmi, Mazie Kangari, Inčukalns — Kalējbūņas. Gar pagasta ziemeļu robežu iet dzelzceļa līnija Rīga—Lugaži.

Šis ar Latvijas pagastiem saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

[2]