Kartupelis: Augu suga

Par kartupeļiem sauc arī šī auga apakšzemes vasas pārveidnes, ko plaši izmanto pārtikā. Pēc ieguves apjomiem pasaulē (2014. gadā 381,7 miljoni tonnu) kartupelis ir piektais lielākais kultūraugs (pēc cukurniedrēm, kukurūzas, rīsiem un kviešiem) un pirmais starp dārzeņiem. Kartupeļiem ir selekcionētas vairāk nekā 2000 šķirnes.

Kartupelis Solanum tuberosum
Kartupeļu šķirne Nicola
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Apakšklase	Asteru apakšklase (Asteridae)
Rinda	Nakteņu rinda (Solanales)
Dzimta	Nakteņu dzimta (Solanaceae)
Ģints	Nakteņu ģints (Solanum)
Suga	Kartupelis (S. tuberosum)
Kartupelis Vikikrātuvē

Lai pievērstu pasaules iedzīvotāju lielāku uzmanību kartupelim kā vērtīgam pārtikas produktam, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, kas darbojas ANO paspārnē, 2008. gadu bija pasludinājusi par Starptautisko kartupeļa gadu.

Kartupeļi savvaļā aug Dienvidamerikā. Eiropā tie nonāca 16. gadsimtā, sākotnēji kā eksotisks krāšņumaugs. Pēc 1650. gada vairākās Eiropas zemēs tika atklāta kartupeļu uzturvērtība, īpaši tajos gados, kad melno graudu epidēmijas dēļ samazinājās graudaugu lietošana uzturā.

1673. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē, kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm ar koloniju Amerikā (Tobāgo), ieveda un vēlāk sāka audzēt kartupeļus pārtikai, tomēr tos pārsvarā izmantoja cūku nobarošanai. Saglabājies Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera kanclera fon Felkerzāma dēla ieraksts par to, ka hercogs licis caur Hamburgu ievest dārgos kartupeļus, lai pacienātu galmu. Tomēr katram vīram, labākajā gadījumā, ticis pa vienam kartupelim. Krievijas impērijas ķeizarienes Annas galma virtuvē kartupeļus esot ieviesis Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons. Tomēr plašākos apmēros kartupeļus 1684. gadā sāka kultivēt Ziemeļanglijā, 1716. gadā — Saksijā, 1738. gadā — Prūsijā, bet 1783. gadā — Francijā. 1767. gadā Novgorodas gubernators Jakobs Johans fon Zīverss publicēja rakstu par kartupeļiem un centās veicināt to ieviešanu Krievijas impērijā.

18. gadsimta beigās, lai Latvijas teritorijā zemnieku vidū sekmētu kartupeļu audzēšanu, Frīdrihs Daniels Vārs latviski pārtulkoja Cēsu ārsta Franča Johana Cekela vāciski sarakstītu kartupeļu audzēšanas padomu grāmatu, ko 1790. gadā Rīgā izdeva ar nosaukumu „Kartupeļu dārzs, ko tāpēc, lai mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu badu cieš, viens no viņiem uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda”. 16 lappušu biezajā grāmatiņā sīki aprakstīti nesenie Vidzemes bada gadi, kas minēti kā viens no iemesliem pārejai no labības uz kartupeļiem, kā arī iekļauti samērā izvērsti padomi kartupeļu audzēšanā, bet beigās — reizrēķins izaudzēto kartupeļu aprēķināšanai.

 

Kartupeļa virszemes daļā izaug cers ar 4—8 stumbriem. Uz tiem attīstās lapas, kas ir sakārtotas pamīšus. Ziedi, tāpat kā citiem nakteņu dzimtas augiem, ir piecdaļīgi. Auglis ir dzeltenzaļa oga ar daudzām sēklām. Pēc lakstu izaugšanas, zem zemes, no stumbra pamatnes izaug 15—20 cm gari dzinumi. To galos veidojas bumbuļi, kuru lielums, forma un krāsa ir atkarīga no šķirnes.

Virszemes augļi satur indīgu vielu solanīnu. Apakšzemes bumbuļos, ja tie tiek ilgstoši turēti gaismā līdz apzaļošanai, arī veidojas solanīns.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kartupelis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Kartupeļi
• Kartupeļu audzēšana^{[novecojusi saite]}

Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l